«Joprojām ir vecāki, kuriem ir aizspriedumi pret mūsu skolu, bet, kad viņi atnāk, apskata, kā dzīvojam, un iepazīstas ar pedagogiem, daudzi maina savus uzskatus un pēc tam saka mums: paldies!» teic Jelgavas Speciālās pamatskolas direktors Aivars Preiss. Jelgavas speciālajā izglītības iestādē mācās 120 skolēnu ar īpašām vajadzībām, viņu vidū arī bērni invalīdi. Skolā tiek piedāvāta A, B un C līmeņa mācību programma (ņemot vērā bērna spējas izglītības satura apguvē), kā arī tāda prioritāte kā profesionālā pamatizglītības programma, kurā jaunieši apgūst aroda iemaņas un kas Latvijas speciālajās skolās ir retums.Viens otru pieņemSkolas direktora vietniece mācību darbā Inga Silineviča stāsta, ka vairumā gadījumu speciālajā skolā bērni nokļūst no vispārējām izglītības iestādēm, jo veselības stāvokļa vai citu iemeslu dēļ nespēj tur mācīties. Lai nokļūtu speciālajā skolā, jābūt vecāku piekrišanai un jāsaņem medicīniski pedagoģiskās komisijas atzinums. Skola organizē mācību procesu un īsteno licencētas sešas speciālās un divas profesionālās pamatizglītības programmas.«Mācību vidē un programmās veiksmīgāk iekļaujas jaunākā vecuma bērni, taču daudz strādājam, lai to veiksmīgi pieņemtu un skolā integrētos arī 5., 6. un vecāko klašu audzēkņi. Mēs apzināmies, ka atšķiramies no citiem, tādēļ gadu gadiem esam rūpīgi veidojuši savas skolas vidi. Te neviens mūsu audzēknis nejutīsies apvainots, atstumts vai nicināts, bet būs kā līdzīgs starp līdzīgiem. Bērni ļoti labi pieņem cits citu. Nereti ir tā, ka parastajā skolā viņš jūtas atstumts, jo neveicas mācībās, ir saskarsmes grūtības ar vienaudžiem, skolotājiem, bet pie mums ļoti veiksmīgi iekļaujas skolas vidē un arī mācībās sasniedz labas sekmes,» stāsta I.Silineviča.Nenoliedzami, kādreiz vecāki vairāk prāto par savu reputāciju un to, ko domās apkārtējie, ja viņa bērns mācīsies speciālajā skolā. Tik egoistiski rīkojoties, tiek darīts pāri bērnam, kura veselībai, labsajūtai un laimei būtu nepieciešama pavisam cita vide, apkārtējie cilvēki un sociālā iekļaušanās. «Bērns jāpieņem, kāds viņš ir šodien, un nevaram gaidīt, kāds viņš būs rīt. Nereti arī vecākiem mums jāpalīdz saprast patiesais bērna stāvoklis. Parasti viņi šaubās līdz brīdim, kamēr atvasi atved uz skolu. Un tad, mēs, skolotāji, redzam, kā vecāki atplaukst…» smaida Silinevičas kundze.Liels uzsvars individuālajai pieejaiSkolas direktors pārliecināts, ka pēdējā laikā sabiedrībā valda lielāka izpratne par speciālo izglītību un bērnu vajadzībām pēc tās. Arī sabiedrība, šķiet, mainījusi savu attieksmi pret tās audzēkņiem, un tas priecē, vērtē A. Preiss. Speciālās skolas klasītē mācās vidēji seši līdz 12 bērnu, un, protams, katram tiek veltīta daudz lielāka individuālā pieeja nekā vispārizglītojošajās skolās, kur klasē skolēnu skaits ir trīs reizes lielāks. «C līmeņa klasītē, kurā mācās ļoti smagi slimi bērni, ar viņiem strādā divi pedagogi. Jelgavas pašvaldība pēc vecāku un mūsu lūguma skolai piešķīrusi divas štata vietas auklītēm, jo pēdējā laikā skolā iekļaujas aizvien vairāk bērnu invalīdu ar smagām veselības problēmām,» pamato I.Silineviča. Arodapmācība uz vietas Ņemot vērā skolas specifiku, kur liela nozīme individuālajam darbam, nereti pēc 9. klases jauniešiem problemātiski iekļauties profesionālās vai arodskolas vidē. «Tāpēc vairums bērnu pēc 9. klases izvēlas palikt mūsu skolā, jo piedāvājam turpināt mācības arodklasēs (10. – 12. klasē) un iegūt profesionālo pamatizglītību remontstrādnieka vai palīgšuvēja specialitātē. Arī šajā programmā liels uzsvars tiek likts uz individuālo apmācību, bet, skolu beidzot, jaunietis kārto eksāmenu un saņem profesionālās izglītības apliecību,» stāsta I.Silineviča, piebilstot, ka mācību laikā vietējie uzņēmumi nodrošinājuši audzēkņiem prakses vietas un pēc skolas viņus pieņēmuši darbā. Krīzes laikā prakse tiek apgūta skolā, remontējot un iekārtojot mācību telpas. Pēc 12. arodklases beigšanas ir skolēni, kuri mācības veiksmīgi turpina gan Rīgas arodvidusskolās, gan arodizglītības iestādēs tepat Jelgavā.
