Orientieristu Māras un Aļģirda Bolšteinu ģimenē sapelnītas 363 medaļas un 5 – 6 kilogrami diplomu.
Var lasīt gudrās grāmatās par to, cik vērtīgs veselības stiprināšanā un pozitīvu emociju vairošanā ir aktīvs dzīvesveids, tomēr pie īstās atskārsmes katrs pats nonāk gluži praktiskā veidā. Turklāt gandrīz vienmēr izrādās – savu lomu šajā atskārsmē spēlējusi kāda liktenīga un laimīga sagadīšanās. Viens jūtas īpaši pateicīgs savam fizkultūras skolotājam, cits – draugam, kas uzaicinājis līdzi uz sacensībām, dažam izdevies piedzimt ģimenē, kur vecāki aizrāvušies ar sportu, bet vēl citam šādā aktīvistu dinastijā gadījies ieprecēties.Kādā kuplā jelgavnieku saimē (kopumā trijās paaudzēs), kur par neatņemamu vaļasprieku kļuvusi skriešana pa mežu, šķiet, var sastapt visus šos laimīgos gadījumus vienkop. Fakts, ka jau divas reizes gada aptaujā tieši orientēšanās atzīta par Latvijā populārāko sporta veidu, ļauj izvirzīt divas versijas: vai nu azartisku mežā skrējēju patiesi ir liels daudzums un ne tikai mūspusē, vai arī orientieristi ir īpašos draugos ar elektroniskajiem saziņas līdzekļiem un var visus balsojumā pārspēt. Sarunbiedri, kurus aicināju pastāstīt, kā sākusies viņu «dzīve sportā», atzīst, ka pareizas būs abas. Brīžos pēc kārtējām sacensībām, kas pulcē pat simtiem dalībnieku, piedzīvojumu stāsti iet no mutes mutē, bet ikdienā, ko katrs vada savā darba aizņemtībā, dators kļuvis par kontaktos neaizvietojamu starpnieku.Arī mūsu sarunai labprāt tiek izvēlēts «atklātās e-vēstules» variants.Māra Bolšteina (dzīves prozaisko pusi pakārto sacensību kalendāram):Viss sākās ar nakts orientēšanos 1966. gadā. Kādudien fizkolektīva priekšsēdētājs (visu mūžu esmu strādājusi pilsētas ūdensvada uzņēmumā) apjautājās, ko daru sestdienas vakarā. It kā esmu brīva. «Vai kabatas baterija tev ir?» «Ir.» « Nu tad še vēl kompass, jābrauc uz orientēšanās sacensībām Ozolniekos. Tur pastāstīšu, kas un kā.» Aizbraucu, pulcēšanās vietā visi sveši, bet mana «trenera» kā nav, tā nav. Saprašanas par notiekošo nekādas, taču jāņem vien karte un jāiet. Noskatos, ka zēni dodas mežā pa taisno, bet meitenes pa stigu. Saņemos un vienai no viņām atklāju, ka šādās sacensībās esmu pirmoreiz. Minūtes laikā viņa man pasniedz īso orientēšanās kursu, un varam iet. Meklējamos kontrolpunktos jāpiesakās pie «dzīviem cilvēkiem», un vienā no tiem, izrādās, sēž manas ceļabiedres paziņa, ar kuru viņa apstājas pačalot. Man nu jāiet tālāk vienai. Eju, eju, paskrienu, bail nav, jo kā nekā esmu mežsarga meita. Pie Mušķu kapiem ar savu jautājumu pēc tiesneša sasmīdinu pulciņu ar sacensībām nesaistītu ļaužu. Kontrolpunktus tomēr atrodu un galarezultātā esmu izcīnījusi otro vietu. Panākumam par labu gan bija nācis kapu zvans, kas atskanēja, tiklīdz tai vietai biju garām, – citas dalībnieces, kamēr zvanu šķinda neapstāja, baidījušās gar kapiem iet.Bet man bija skaidrs, ka mazais pirkstiņš šim sportam ir atdots.Sacensību kontrolpunktā sastapu arī savu nākamo dzīvesbiedru. Tas bija 1967. gada 17. martā pie Skuju skolas. Tā arī esam vairāk nekā 40 gadu kopā – dzīvē un sportā. Bērnus arī mežā iestūmām:).Aļģirds Bolšteins (sportiskas dabas cilvēks):Kāda sagadīšanās – arī manas pirmās bija nakts orientēšanās sacensības, uz kurām uzaicināja draugi. Ap Lieldienām kaut kur pie Valgundes klostera. Kā pēc pusnakts iegāju mežā, tā sešos no rīta izkūlos ārā. Grūti bija, bet iepatikās, un tā jau 42 gadus…Tagad vilina iespēja katru nedēļas nogali būt pie dabas, bieži redzēt jaunas vietas un sastapt ļoti labus ļaudis no Latvijas orientieristu brālības.Laila Bolšteina (šobrīd ietur pauzi):Pusaudža gados tas bija vairāk vaļasprieks, bez īpašiem panākumiem. Lielāks gandarījums radās, kad sāku lasīt reljefu kartē – pasākums ieguva jēgu, skrēju tehniski sarežģītākas distances, kas nesa arī uzvaras. Patlaban jūtu, ka pienācis brīdis, kad jāiepauzē, lai pēc tam atsāktu ar jaunu prieku. Starp spilgtākajām atmiņām ir vienas no pirmajām sacensībām, kad kopā ar brāli apmaldījāmies, tad beidzot sapratām, kur atrodamies, un apmierināti devāmies uz kontrolpunktu, bet mūs pārķēra noraizējušies un bērnus izmeklējušies vecāki. Arī ar vīru Raimondu iepazināmies orientēšanās pasākumā.Raimonds Cibulis (tagad skrien veselībai un priekam):Pirmo reizi mežā ar karti biju 1974. gadā, skolas laikā (skolotājs Imants Jansons vadīja tūristu pulciņu). Pēc dažām sacensībām gan bija ilgāks pārtraukums. Regulāri sāku orientēties ap 1987. gadu. 1990. gadā uzvarēju A grupu kopvērtējumā Rīgas «Magnēta» sacensībās, tad sekoja starti elites grupā. Tas bija mērķis, stimuls, alku sevi pierādīt. Veterānu grupas vairs neuztveru tik nopietni. Tagad skrienu galvenokārt veselībai un priekam. Vairāk patīk sarežģītas distances, kur jādomā. Atzīšos, ka ir gadījies satraumēties, reiz nepamanīju dzeloņstieples, un tagad uz ķermeņa vēl atgādinājums redzams.Mārtiņš Cibulis (drīz 14 gadu, interesē datortehnika):Orientēties sāku, jo vecāki piespieda. Sākumā galīgi negāja, bet vēlāk iemanījos, apmeklēju treniņus rajona Sporta centrā, un vecāki palīdzēja. Vislabāk man patīk Rīgas apkārtnes meži, jo tas ir viegli un ātri skrienams apvidus, skaists mežs. Esmu gandarīts, ja ātri noskrienu finiša etapu. Lielākais prieks – trīsdienu sacensībās «Kāpa» vienu dienu uzvarēju (tās ir lielas sacensības, konkurentu visvairāk). Ance Cibule (10 gadu, distancē atrod arī odziņas):Es iemācījos orientēties, jo pati gribēju un mamma iemācīja. Pagaidām vienai skriet pa mežu ir mazliet bail, tāpēc, lai nenomaldītos, manas distances ir marķētas – apzīmētas ar krāsainu lentu. Man ir prieks par atrastajiem kontrolpunktiem, bet paspēju arī odziņas apēst (svarīgāks par uzvaru ir labi pavadīts laiks).Māris Bolšteins (nejūtas «mežā iedzīts»:)):Pirmās atmiņas par orientēšanos man ir no aptuveni četru gadu vecuma. Kamēr vecāki bija distancē kaut kur pie Latvijas Keramikas, mēs kopā ar tādu pašu «cīņu biedru» aiz gara laika gājām meklēt kontrolpunktus. Vienu pat atradām, un ar to bijām bezgala lepni. Vēlāk, kad man jau bija kādi 9 – 10 gadi, vecāki sāka diezgan regulāri braukt uz Pierīgas darbdienu sacensībām «Magnēts», un pamazām arī es sāku patstāvīgi orientēties. Ap to pašu laiku jau tiku padzīvoties treniņnometnē, un tā tas pamazām aizgāja. Par augstām vietām nekad neesmu īpaši cīnījies, laikam vienkārši neesmu tik azartisks (nu, varbūt izņemot dažas sacensības). Pēdējā laikā vispār esmu «izgājis no formas», labi ja reizi mēnesī sanāk paskrieties pa mežu. Muļķīgi attaisnoties ar «daudz darba» un brīva laika trūkumu, bet tā nu tas ir.Brigita Bolšteina (Māri nav sastapusi pie kontrolpunkta:)) Laikam viens no pirmajiem kopīgajiem braucieniem uz sacensībām bija 2001. gadā Sāremā salā, vēlāk daudzreiz biju uz mačiem tuvākos un tālākos Latvijas stūros, taču drīz vien apnika tā vienkārši braukt līdzi, un – sākumā kopā ar Māri, vēlāk jau patstāvīgi – sāku arī orientēties. Man patīk, ka šis sporta veids ir demokrātisks – var piedalīties mazs vai liels, spēcīgs vai ne tik spēcīgs. Ļoti patīk orientieristu – domubiedru sabiedrībā valdošā gaisotne. Patīk arī iespēja pabūt vienatnē ar sevi mežā. Tā kā diemžēl nekāda spēcīgā skrējēja neesmu, patīk arī tas, ka manus vājuma brīžus nevienam nav jāredz – cik varu, tik skrienu, cik nevaru, tik brienu:).
