Ar nedēļas intervālu notikušie divi zemnieku protesti devuši kādu visai labi saskatāmu vēstījumu – mūsu līderi saprot tikai vienu, spēka, valodu. Brutāla, nežēlīga vai nospiedoša, bet spēka.Nedēļu ilgā varas žēlošanās, ka zemnieki grib par daudz un centieni «nosist cenu» sākotnēji vainagojās ar abpusēju neko. Taču pēc smagās «artilērijas» – traktoru un citas tehnikas – iesaistīšanas, skābbarības torņa aplenkšanas un kategoriskas atbildīgā ministra demisijas pieprasīšanas daži desmiti miljonu latu atradās kā no gaisa.Ne velti viens no civilizēto parādu piedzinēju darba paņēmieniem ir psiholoģiskā iedarbība, piemēram, atklāti nosūtot pa debitora pēdām aizdomīgus tipiņus pelēkā lietusmētelī un platmalē. Tā vien šķiet, ka arī lauksaimnieku problēmu risinājumos šoreiz daudz spēcīgāk par argumentiem iedarbojies psiholoģiskais faktors. Kas zina, paļaujoties uz vēso temperamentu, neviens valstsvīrs īsti negaidīja, ka mūsu arāji un lopu audzētāji dedzinās dārgās degvielas litrus, lai galvaspilsētā noenkurotu «ripojošās barikādes». Tehnika pie ministrijas izrādījās pārliecinošs arguments, lai zemnieki tiktu saklausīti un mudinātu krēslā iesūnojušo ministru šļūkt no amata pa arkla lemesi. Un laime vēl, ka Rīgas sirdi nepārņēma vircas plūdi.Kā papildu sausais atlikums no zemnieku dumpjiem paliks arī iespēja neapbruņotu aci kā rentgenā saskatīt, kas uz politiskās skatuves kļuvuši par šā brīža vislielākajiem liekuļiem. Cenšoties iedomātā priekšvēlēšanu gaisotnē iegrābties politiskajās dividendēs, politiskie «zemnieki» nekautrējās pat no šantāžas, lai uzmestos par lauksaimnieku «aizstāvjiem», karotu divās frontēs un mainītu domas pēc vajadzības. Lai arī – par to, vai šai kliķei tuvāka ir kūtsmēslu vai naftas smaka, šaubu nav bijis nekad.
