Vakar solīju, bet šodien neizdarīju. Aizmirsu, negribēju, man tas vairs nebija izdevīgi vai nekad arī nebiju domājusi pildīt savu sacīto. Jā, tie taču tikai vārdi – tik gaisīgi un pliverīgi, kurus vienmēr var tulkot, kā izdevīgāk, tinti rakstāmajam pasmeļoties vajadzīgās intonācijas toverītī. Kripatiņa žēluma, vesela šķipsna melu, pārliecinoša sejas izteiksme, un aizbildinājums rokā! Vienmēr taču var atrast attaisnojumu, kāpēc neizdevās paspēt uz bērna futbolmaču, piezvanīt «simts gadu» neredzētam draugam, kuru viņdien pavirši satiku uz ielas, atmest smēķēšanu vai izvest valsti no ekonomiskās krīzes. Šķiet, šai spēlītē labi piespēlē laiks, velkot pašapmānīgā nebūtībā solījumus. Tomēr velti cerēt, ka pārējie sacīto ātri aizmirsīs. Vārdiem tač’ piemīt dadzīša daba – ieķeras ar savām asajām adatām un stāv! Purini, krati vai niknumā plēs, pusi jau norausi, bet pārējo? Vien iekaisīs upura āda un sāpēs! Tā tikai tu pats domā, ka kārtējo reizi izdevies viegli izbraukt cauri…Nav nekāds noslēpums, ka nepildītie solījumi pamatīgi tukšo uzticības kontu, kuru ļoti grūti iegūt, bet bezgala vienkārši pazaudēt, kad nepildītie vārdi un darbi pārvēršas caurumu plēsējos. Un tu tikai tērējies, kļūdams aizvien lētāks un lētāks, līdz pēkšņi attopies morāli bankrotējis. Attaisnojumi un aizbildinājumi izrādījušies pagalam draņķīgi plāksteri – lipini, kā gribi, vienalga, kailums top redzams!Bet mēs taču visi esam cilvēki, kuru varā nav vienmēr valdīt pār apstākļiem, neparedzētām situācijām un kataklizmām, kas brutāli anulē iepriekšējos solījumus. Ne par to ir stāsts! Bet par ļaunprātību, nevērību un viltību, sava labuma meklēšanu, kas klusiem soļiem piezogas katram no mums, čukstot: «Tā vieglāk!» (Nāve nosalstot arī esot viegla, bet rezultāts?)Tā tikai šķiet, ka cilvēka rakstura īpašību «zelta fonda» (godaprāta, taisnīguma, sava vārda turēšanas utt.) lietošana neatmaksājas un prasa vien vecmodīgu pašupurēšanos un sevis noliegšanu. To rāda Ļaunās Karalienes spogulis, kas bailēs no sadauzīšanas ķērc, ka citi nav svarīgi, domā par sevi, ej pāri līķiem, krāpies, manipulē un mānies, līdz dabūsi savu – viltīgi un ar smaidu sejā! Bet tā nevar atrast vienīgo un lielo lāpāmadatu, kas brīžam sāpīgi dur, bet tomēr lāpa, – piedošanu!
