Iepērkoties Jelgavas tirdzniecības vietās, man bijuši vairāki nepatīkami pārsteigumi. Veikals «Baks» pārdod elektropreces. Lai aplūkotu preču paraugus, jādodas augšā pa apšaubāmu koka trapu 45 grādu leņķī. Vecākam pircējam, nerunājot par invalīdiem, jāriskē ar iespēju dabūt traumu. Iekārtu izmērus tur uzrāda collās. Veikalā «Maxima» Pasta ielā pārdevēja svaigas gaļas nodaļā liek pircējam gaidīt, kamēr viņa paveiks citus svarīgākus darbus, pēc tam tikai apkalpos. «Maximā» Katoļu ielā 1 un arī citos veikalos notiek dīvainas lietas ar produktu cenām – bieži vien preču stendā tās ir zemākas, nekā jāmaksā kasē. Piemēram, vaniļas plombīra saldējuma cena stendā ir deviņi santīmi, bet kasē tā jau pārtapa par 15 santīmiem (čeka nr.1985573, 31.01.09.). Brīnos, kāpēc Jelgavas pilsētas autobusos tagad biļetes cena ir 40 santīmu, tas nozīmē, ka tā ir augstākā mūsu valstī. Arī Rīgā pilsētas transporta līdzekļos braukšanas maksa ir 40 santīmu, bet tur maršruts ir trīs četras reizes garāks nekā Jelgavā. Vai tiešām mūsu pilsētas dome savus vēlētājus grib iepriecināt tikai ar cenu celšanu. Iesaku ieviest biļetes, kas paredzētas piecām, desmit utt. pieturām. Apmeklējot Jelgavas domi, biju pārsteigta, ka tur nav neviena ierēdņa, kurš atbildētu par tirdzniecību pilsētā, bet šīs lietas ilgi jākārto ar «asociācijas» starpniecību. Ierosinu Jelgavas domei nodibināt ierēdņa posteni, kas vadītu un vērotu tādu svarīgu norisi kā tirdzniecība pilsētā, lai novērstu pārkāpumus un neizdarības, kas man, ierindas pircējai, duras acīs. Bieži par dažādiem sīkumiem taisnību jādodas meklēt uz Rīgu, Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociāciju, kur ilgi jāgaida risinājumi.
