Parādi… krīze… Arī es varbūt būtu parādā par kādiem komunālajiem pakalpojumiem, ja mums Jelgavā nebūtu tik godprātīgas un patiesas sociālās darbinieces kā Inita Jurševica, Gita Lancmane, Marija Skadmane. Palīdz, ja lūdzu par zālēm, siltumu, elektrību u.c. Paldies viņām! Kaut pasaulē būtu vairāk tādu cilvēku!Man ir 88 gadi, pensija 140,50 latu. Nespēju iedomāties, ka pēdējās dzīves dienas nevarēšu pavadīt pašas dzīvoklī. Tādēļ vēlos brīdināt savus vienaudžus pensionārus: «Nedariet, kā to izdarīju es!» Atļāvu dzīvokli privatizēt mazdēlam, viņš paņēma kredītu, bet es paliku bez tiesībām uz savu mitekli. Paziņu daudz, bet grūtā brīdī tie pazūd. Bija trīs brīdinājumi, un dzīvoklis jāatstāj bankai. Nevienam neesi vajadzīgs, visi tik saka: «Turies!» Bet tad uzradās Jaungada brīnums – eņģelis Helēna Sičevska, vienīgā, kura pieņem: «Olita, es nepieļaušu, ka Tevi izmet jeb nokļūsti pansionātā! Tu ilgus gadus palīdzēji nelaimīgajiem, kaut pati esi veca, trūcīga.»«Dzīve ir rūtains deķis, Dzīve nav rožu lauks…» Ar cieņu –
