Tiesas vakara sēdē publiku uzjautrina kāds gados jauns liecinieks, pašapzinīgi stāstīdams, ka viņam izdevies laupītāju apvest ap stūri.
(Turpinājums. Sākums 16., 19., 20., 23., 26., 27., 28., 30. augusta, 5., 10. un 11. septembra numurā.)
Tiesas vakara sēdē publiku uzjautrina kāds gados jauns liecinieks, pašapzinīgi stāstīdams, ka viņam izdevies laupītāju apvest ap stūri, un tas viņam neatņēmis ne naudu, ne revolveri. Kaupens nevarējis ciest vilcināšanos, un kad Jānis Bušmanis kavējies atdot naudu, viņš tam uzkliedzis, lai dodot ātrāk. Tanī brīdī atskanējuši aizsargu raidīti šāvieni un bandīts aizbēdzis.
1926. gada 16. aprīlī Kaupens uzstājies jaunā kostīmā – ķitelī no cukura maisa. Atkal viņš apturējis ceļa braucējus. Kamēr citus izkratījis, no otriem ratiem izlecis kāds Fridbergs un, kaut gan bandīts dzinies pakaļ, aizbēdzis. Fridbergs tūlīt uz savu roku uzsācis laupītāja gūstīšanu. Mežā viņš saticis astoņus malkas cirtējus un izsūtījis tos kā sargus uz visām pusēm. Pats ar diviem strādniekiem iesēdies ratos un braucis uz priekšu. Tikko viņš tuvojies nozieguma vietai, no krūmiem izskrējis bandīts un uzkliedzis: «Es tev rādīšu!» Līdz ar to viņš izšāvis uz Fridbergu, bet tas no jauna iemucis mežā. Bandīts atriebdamies nošāvis Fridberga zirgu.
Parasti vīrieši bijuši ļoti mazdūšīgi un padevīgi laupītājam, turpretim kāda sieviete bijusi vai nu ļoti drošsirdīga vai vienkārši sievišķīgi ietiepīga. Kaupens uzsaucis Emīlijai Muzikantei: «Dod naudu, kāp ārā no ratiem!»
(Turpmāk vēl.)
