Kopš 4. februāra Veronikas Janelsiņas gleznu izstāde Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā.
Latvijā joprojām mākslinieci Veroniku Janelsiņu (1910 – 2001) vairāk pazīst kā rakstnieci, kaut arī viņa mācījusies Ģ.Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcā Latvijas Mākslas akadēmijā un 1938. gadā par diplomdarbu «Uz svētkiem» ieguvusi diplomēta gleznotāja grādu. Pēc kara pirmo reizi viņas darbu izstāde dzimtenē bija iekārtota šovasar galerijā «Mūrnieks», ko sarīkoja Latvijas Valsts arhīvs, kam daļu V.Janelsiņas un Anšlava Eglīša radošā mantojuma nodevis abu testamenta izpildītājs Gvido Augusts.Liktenīgā tikšanāsPēc augstskolas beigšanas V.Janelsiņa sāka strādāt par restauratori Latvijas Valsts vēsturiskajā muzejā un papildinājās šajā specialitātē Luvrā, Parīzē. Tur viņa sastapa «Jaunāko Ziņu» korespondentu A.Eglīti. Šī tikšanās svešajā zemē bija liktenīga – viņi savienoja savas dzīves vienā un turpmāk dalījās viens otra liktenī. A.Eglītis jau bija populārs rakstnieks.Kā zina stāstīt abu biogrāfs doktors Viktors Hausmanis, turpmākajos gados pirmā vīra darbu kritiķe bija V.Janelsiņa. Viņa arī ilustrējusi visas vīra trimdā izdotās grāmatas vai tās iznākušas ar viņas vāka zīmējumiem. Bet arī viņai pašai bija lielisks stāstnieka talants, kaut gan savu pirmo romānu sarakstīja tikai 70 gadu vecumā. Kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma visas V.Janelsiņas grāmatas iznākušas Rīgā. Centīgākie lasītāji viņu pazīst kā ļoti asprātīgu rakstnieci, kura atstājusi arī lieliskas atmiņas par A.Eglīti.Bet tagad jelgavnieki pirmie pēc rīdziniekiem var iepazīties ar viņu kā gleznotāju. V.Janelsiņa ir no tās paaudzes, kura teju sāka sevi apzināties kā mākslinieci, kad bija jādodas bēgļu gaitās, nepaspējot dzimtenē pilnībā attīstīt un nostiprināt savu talantu.Būtiska bija realitāteKaut gan gleznotāja bija mācījusies pie mūsu novadnieka Ģ.Eliasa, tomēr viņas mākslā samanāma liela tuvība citam meistaram – Voldemāram Tonem. Kā Vācijas bēgļu nometņu laikā, tā arī ASV viņa piepelnījās kā portretiste. Taču V.Janelsiņu ātri vien ieinteresēja abstraktā glezniecība. Arī šajā izstādē varam izsekot, kā pamazām pazūd gaismēnas viņas darbos, telpa sašaurinās, pirmajā plānā izvirzoties lielākiem vai mazākiem dekoratīviem krāslaukumiem.Amerikas periodā šāds gleznošanas veids arvien pastiprinājās, krāsas kļuva sulīgākas, to salikumi tvirtāki, krāsas uzliktas ar lielākiem un mazākiem rokas vēzieniem, paletes nazim atstājot uz audekla faktūras pēdas, radot emocionālas spriedzes, dzīvesprieka un vitalitātes sajūtu. Taisnības labad gan jāsaka, ka par pilnīgu abstrakcionisti V.Janelsiņa nekļuva. Ik darbā samanāmas ainavas detaļas, norādot, ka māksliniecei tomēr būtiska bija realitāte kā viņas daiļrades izejas punkts.Pēcpusdiena muzejā13. februārī pulksten 15 Ā.Alunāna memoriālajā muzejā visi aicināti uz V.Janelsiņai veltīto pēcpusdienu, kurā divi A.Eglīša un V.Janelsiņas fonda laureāti – literatūrvēsturnieks mūsu novadnieks dr. Viktors Hausmanis un izstādes kurators, šo rindu autors – stāstīs par V.Janelsiņu rakstnieci un gleznotāju. Jelgavas Zinātniskā bibliotēka apsolījusies parūpēties par viņas grāmatu un ilustrāciju izstādi.
