Studentiskās tradīcijas un nerātnie atgadījumi Jelgavā.
Gatavojoties Latvijas Lauksaimniecības universitātes 70 gadu jubilejai, turpinām stāstīt par studentu dzīves notikumiem, no kuriem daži ne tikai palikuši atmiņā, bet arī nostiprinājušies kā tradīcijas.«Drīz būs pavasaris»Kā jau daudzus gadus, arī šogad februārī (šoreiz 25. februārī) Jelgavas pilī notiks Studentu folkfestivāls. Tas ir sarīkojums, kurā piedalās no studentiem nākuši dziesminieki jeb bardi, vokāli instrumentālas grupas, dzejnieki un literāti. Dalībnieku skaits grūti prognozējams, pērn tas bija ap pusotra simta. Tādēļ, lai folkfestivāls neievilktos pārāk gari, uzstāšanās jau vairākus gadus notiek uz trim skatuvēm, kurām nosacīti doti nosaukumi «Svece» (dzejniekiem), «Kilovats» (izpildītājiem ar akustiskajiem instrumentiem), «Decibels» (grupām, kas izmanto elektroniku). Taču šogad būs citādi – jāiztiek vienīgi ar akustiskajiem instrumentiem un mikrofonu. Kādēļ tā? Studentu folkfestivālam aprit divdesmit gadu, un apaļās jubilejas reizē notiks atgriešanās pie pirmsākumiem, kas meklējami 1986. gada 20. un 21. novembrī. Tolaik darbīgs folkmūziķis Juris Vilcāns (lai viņam vieglas smiltis) bija sarunājis kopīgam koncertam dziesminiekus Austru Pumpuri, Ievu Akurateri, Kasparu Dimiteru, Valdi Ābolu, Arni Miltiņu, dzejniekus Arvīdu Ulmi, Aivaru Neibartu, Andri Bergmani un vairākas citas izcilas agrīnā atmodas laika personības. Brīvprātīgais producents J.Vilcāns to nosauca par Latvijas pirmo folkfestivālu ar devīzi «Drīz būs pavasaris». Pasākums bija plānots galvaspilsētā, tomēr tur tam neatradās vieta. Galu galā, pateicoties LLU Studentu klubam, labvēlīgajai gaisotnei augstskolā, tas nonāca Jelgavā. Sarīkojums ilga no pulksten septiņiem vakarā līdz pirmajam rīta vilcienam un izdevās tik labi, ka turpinājās pēc gada ar otro kārtas numuru un divām devīzēm – «Patiesums līdz ārprātam» un «Mīlestība līdz ārprātam». Trešā Latvijas folkmūzikas festivāla diemžēl vairs nebija. Varbūt otrajā sanāca par daudz bohēmas, par daudz jēlību… J.Vilcāns vēlāk rakstīja, ka pēc pasākuma viņam gribējies iet uz «stūra māju» (Valsts drošības komiteju – red.) un pašam sevi «nostučīt». Tomēr 1989. gadā Jelgavā ideja par patiesu, sirsnīgu muzicēšanu atdzima kā Studentu folkfestivāls. Kā piebilst Studentu kluba vadītāja Anita Prūse, vēl viens moments, kas rosināja radīt šādu festivālu, bija doma, ka vajag pārveidot fakultāšu mākslinieciskās pašdarbības skates, kas bija kļuvušas diezgan neinteresantas. Tolaik gan studentu vidū mākslinieku bija krietni vairāk, piemēram, Meža fakultātē pat darbojās savs koris. Tomēr brieda vēlēšanās izdomāt kaut ko jaunu. Gadu gaitā Studentu folkfestivālā uzziedējušas daudzas mākslinieciski apdāvinātas personības, piemēram, diplomēts būvnieks Māris Sloka spēlē šlāgergrupā «Klaidonis», bet viņa augstskolas biedrs Mareks Pelsis – grupā «Brīvdiena». Folkfestivālus tagad grūti iedomāties bez tradicionālajiem tā vadītājiem Ģi-Ģi un Zieķa, kas ir absolventi Ģirts Runis un Ēriks Palkavnieks. Starp citu, deviņdesmito gadu vidū bija mēģinājums pašmāju puišus aizstāt ar populārās «Dziesma manai paaudzei» vadītāju Andri Freidenfeldu jeb Fredi. «Mēs gribējām studentiem iedot konfekti!» atceras Studentu kluba vadītāja. Taču skatītāju atsauksmēs dominējusi atziņa, ka nevajag labu pasākumu bojāt ar nepiemērotu vadītāju… Var tikai minēt, kā tagadējo laiku folkmūzikā alegoriski raksturotu pirmo divu festivālu producents J.Vilcāns. Diez vai ir ziedošs pavasaris, zaļa vasara vai auglīgs rudens, drīzāk jau ziemas spelgonis. Tomēr der atcerēties, ka februāra beigās mežā sāk perēt krustknābji. Putni zina, ka pavasaris būs. Izmuļķoja vācu fašistuOtrā pasaules kara laikā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija turpināja darboties. 1942. gada 17. maijā, kad Jelgavā ieradās reihsministrs un rasu tīrības ideologs Alfrēds Rozenbergs, pils pagalmā tika sarīkots mītiņš, uz kuru sadzina augstskolas studentus. «Tēvs man teica, ka šis sarīkojums bija ārkārtīgi nepopulārs. Tajā laikā vācieši frontē jau bija cietuši pirmos nopietnos zaudējumus un armijai vajadzēja «lielgabala gaļu». Tādēļ nacistu vietvaldis V.Mēdems aicināja studentus pieteikties dienestam vācu armijā. Viena no viņa runā izteiktajām «spārnotajām frāzēm» bija par to, ka tam, kurš nestāsies vācu armijā, intelekts esot tualetes poda līmenī,» atceras leģendārā profesora situmtehniķa Jāņa Āboliņa (1906 – 1990) dēls inženieris Valdis Āboliņš. No simtiem mītiņa dalībnieku toreiz dienestam armijā pieteikušies divi akadēmijas darbinieki. Par šādu latviešu jauniešu attieksmi Mēdems bijis nikns. Kara beigās, kad vācieši bēga, Mēdemu Ventspils ostā sameklējuši bijušie Jelgavas akadēmijas studenti (liela daļa tolaik atradās Kurzemes katlā). Tie viņam pasnieguši dāvanu, kas izskatījusies kā iesaiņota glezna. Nacists to pieņēmis un kāpis uz kuģa. Viņš taču nezināja, ka iesaiņojumā paslēpta poda «brille». Šo epizodi profesors J.Āboliņš pārstāstījis vairākkārt. Pats viņš kara beigās atradās Ventspilī, kur kopā ar savu piecu bērnu ģimeni bija paglābies no izvešanas uz Vāciju. Jāpiebilst, ka šis ir pats senākais un tādēļ viens no vērtīgākajiem stāstiem šajā atmiņu apkopojumā. Jaunā dzīvē bez vecām mantāmGana nerātna studentu tradīcija ir pirms izlaiduma atbrīvoties no visa liekā. Šo rindu autoram gadījies redzēt foto ar puišu kopmītnes istabiņā pie grāmatu plaukta pienaglotiem trim kalkulatoriem. Tātad trim personām rēķināšana bija tik barbariski noriebusies, ka, studijas beidzot, puišiem radās sajūta, ka matemātika nekad dzīvē vairs nebūs vajadzīga. 1991. gadā būvnieku izlaiduma priekšvakarā sestajās kopmītnēs, kas atrodas blakus policijai, atbrīvošanās no visa liekā bija sasniegusi tik stihiskus apmērus, ka šis ir vienīgais kurss augstskolas miera laika vēsturē, kuram izlaidums nenotika. «Tagad to var atcerēties ar smaidu, bet toreiz smiekli nenāca,» stāsta Studentu kluba vadītāja A.Prūse. Viņas atmiņā ir stāsts par kāda studenta mammu, kas uz dēla izlaidumu žigulītī atbraukusi no Ļeņina vārdā nosaukta kolhoza tālu Kurzemē. Puisis pēc dabas bijis «kluss džeks», kurš tolaik pat lāgā mušu nevarējis nosist. Kad māte, ierodoties Jelgavā, uzzinājusi, ka izlaidums nenotiks, viņas pirmā doma bijusi – vainīgs dēls. «Kā nebūs izlaiduma! Vai tad tu kaut ko nenoliki?» jautājusi godiem saposusies sieviete. Patiesība bija tāda, ka lauku celtnieki, kas, kā atzīst A.Prūse, izcēlās ar smadzenēm un stipru «es», izlaiduma priekšvakarā tika nodarījuši būtisku skādi kopmītņu inventāram. Kamēr par to nebija samaksāts, diplomus nevarēja dot. Aculiecinieki stāsta, ka iepriekšējā vakarā kopmītnēs viss tika saukts īstajos vārdos un pa logiem ārā lidoja liekais, ieskaitot mazgabarīta mēbeles. Izdarību kulminācijā rīkoti nobraucieni pa kopmītņu kāpnēm ar dzelzs vannu. Var iedomāties kāds tur bija troksnis! Tomēr nav ziņu, ka tās nakts notikumi reģistrēti policijā un kāds karstgalvis zaudētu ar vecāku nesavtīgo atbalstu iegūto diplomu. Jāpiebilst, ka augstskolas rektors tolaik bija nelaiķis Imants Gronskis, bet dekāns Juris Skujāns. Par tās nakts kopmītņu dežurantu vārdiem vēsture pagaidām klusē. Kā stāsta Studentu kluba darbinieks Gints Romulis, kurš savulaik studējis Meža fakultātē, atbrīvošanās no liekā raksturīga, arī gatavojoties Studentu dienai. Tādās reizēs no kopmītņu istabiņām tiek savāktas visu gadu krātās alus pudeles. «Ja tu nodod vairākus simtus, tad, lai cik zema būtu stikla taras cena, kaut dažas pilnas pudeles iznāk,» atceras agrākais «mežu» students. Turpmāk vēl.
