Par valsts ekonomikas «sildīšanas» nepieciešamību runāts daudz, un to darījuši tik daudzi, ka vairs nav īsti saprotams, kā un kam to darīt. Kad Saeimu maigi «pierunāja» atbalstīt premjerministra Ivara Godmaņa vadībā izstrādāto ekonomikas glābšanas plānu, šķita, samazinātais valsts budžets un atrunātie miljardi ārvalstīs aizņemto latu (eiro) būs tam paredzēti. To pašu apgalvoja Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimševics, sacīdams, ka naudiņa, lūk, ienākusi, atbalstu gribošie un gaidošie uzņēmēji sastājušies rindās, nav ko čammāties, jāsāk darīt! No premjera puses gan atskanēja tāds kā līdz galam neizprotams sacītais. Vai nu tā nauda nav «īstā», vai vēl tiek rakstīti noteikumi, kā tā saņemama, vai arī valdība pati zinās, kur to likt. Nupat Latviju sasniedzis ES finanšu komisāra sacītais, ka nav ko musināt tautu, aizdevumi paredzēti finanšu asinsvadu – banku sfēras – stabilizācijai. Skaidrs tas, ka nekas nav skaidrs. Parunājot ar uzņēmējiem tepat Jelgavā, neviens neteic, ka viņam būtu skaidrs, ko īsti valdība domā darīt ekonomikas «sildīšanas» labā. Varētu sākt ar šķietamu sīkumu. Piemēram, beigt čammāties un ieviest skaidrību, kā tiks izlietoti ES struktūrfondu līdzekļi daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumiem. Ar šo šāvienu «nošautu» vismaz trīs zaķus: iedzīvotāji tiek pie mājokļa, kurā siltums ir par mazākām naudiņām, būvnieki – pie pasūtījumiem, sava artava tiek materiālu ražotājiem un tirgotājiem. Teiksiet, tas ir sīkums? Jā, bet tāds, bez kura pie «lielā lata» netiksim.
