Pēc ilgstošām diskusijām publiskajā un vai visās pārējās telpās kontekstā ar iedzīvotāju pārmērīgu aizkreditēšanos, atsevišķu banku īstenoto legālo teroru pret iekārdinātajiem parādniekiem un viņu kā patērētāju tiesību brīžiem visai rupjajiem pārkāpumiem pavājas valdības pozīcijas aizsegā tā vien rodas daži iedomāti akmeņi, kas būtu metami dažu sfēru dārziņos vienlaikus, nemeklējot tikai vienu vainīgo.Vispirms būtu jāiziet no pamatprincipa, ka ikviens ir atbildīgs par savu rīcību, ja vien nav atzīts par rīcībnespējīgu. Tātad – zināma sabiedrības daļa gadiem no vietas bija varen optimistiska un naska uz kredītu ņemšanu, jo ienākumi palielinājās, un kā menedžeriem, tā sienu apmetējiem šķita, ka ik mēnesi saņemto latu tūkstošu straume neapsīks, tādēļ pēc principa «ņem šodien, atdosi rīt» var dzīvot un uzdzīvot ar vērienu, pārcelties uz lielāku mājokli, pārsēsties lepnākā auto un krāmēt pilnāku grozu lielveikalā. To, ka augšupeja būs mūžīga, nesolīja neviens! Aizbildināšanās ar vilinošām reklāmām te nav arguments, tikpat labi varētu attaisnoties, ka labai dzīvei ar algu par maz, un roka «jāiešauj» svešā kabatā. Tā ka nevar būt ne runas par to, ka kredītņēmēji kaut daļēji no atbildības būtu atbrīvojami. Par nekustamo īpašumu spekulantiem pat nerunājot.Nākamā joma – juridiskā puse un formalitātes. Līgums, tā nosacījumi, tiesības tos mainīt un tā tālāk. Sens teiciens vēsta: «Ja pats parakstījies, tad nebrīnies!» Ir vispārzināms, ka neviena banka nav labdarības iestāde un katra līguma nosacījumi būs izstrādāti, samazinot savu risku līdz minimumam, tātad – ja reiz klients ir ar mieru parakstīt sev perspektīvā finansiālu «nāves spriedumu», aizliegt to nevienam nevar. Būsim atklāti – cerēt, ka kāda banka par paldies vai bez tā dāvinās naudu, ir vairāk nekā naivi.Uz visa šā fona seko pati interesantākā daļa – normatīvā bāze, banku uzraugiem (Finanšu un tirgus kapitāla komisijai) likumā atļautais, bet tā arī nekad neizmantotais – konkrēti pasākumi kredītiestāžu pakalpojumu saņēmēju (tajā skaitā parādnieku) interešu aizsardzībai. Un lielā mērā tieši šīs pasivitātes dēļ arī atrodamies tur, kur atrodamies, – vienpusēja līgumu nosacījumu maiņa no banku puses, netaisnīgi tā noteikumi un citi «pārsteigumi». Tas viss bez tiesiskām sekām naudas turētājiem un pārliecinoši vienos vārtos!Turklāt, kā atzinuši ārvalstu speciālisti, īpaši neizdevīgi punkti iekļauti tieši Latvijā strādājošo banku sastādītajos līgumos ar visām no tā izrietošajām sekām šo banku klientiem. Šķiet, arī tas par kaut ko ļoti skaidri liecina, tāpat kā vārdu salikuma «skandināvu bankas» hroniskā un satrauktā pieminēšana ikreiz, kad sākas runas par kredītiestāžu ierobežošanu un atbildības prasīšanu un tiek norādīts uz pārmēru dāsni bārstītajiem kredītiem. Vai kādam vēl ir šaubas, kurš te nosaka toni? Vai pa akmenim nebūtu jāmet visu trīs pušu puķudārzos?
