Nerātnie atgadījumi LLU vēsturē.
Pēc publikācijām par Jelgavas studentu tradīcijām un nerātnajiem atgadījumiem redakcijā nonāca Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes agrākās prodekānes Lilitas Ozolas atmiņas par kādu jautru atgadījumu mācību un pētījumu saimniecībā «Jelgava». Pievienojam arī atmiņstāstus par citiem notikumiem.Prodekānes stāsts«1985. gada augustā mani izsauca rektors Viktors Timofejevs un pateica, ka pārtikas tehnologu puiši, kuri tolaik kā lētais darbaspēks divas nedēļas vāca burkānus mācību un pētījumu saimniecībā «Jelgava» Līvbērzē, izdarījuši ko tādu, ka man viņam jāatved to personu saraksts, kuri izslēdzami no augstskolas. Es todien jaunajās pa blatu dabūtajās kurpēs nebiju plānojusi brist pa pielijušu lauku, šķiet, tikai uz brīdi biju atnākusi uz darbu, lai ātri nokārtotu kādu lietu. Tā nu visu vajadzēja atlikt un rektora volgā braukt uz Līvbērzi, kur tālu laukā strādāja studenti. Saimniecībā man pievienojās brigadieris, kurš arī neko tuvāk nepaskaidroja. Šis kurss fakultātē izcēlās ar lielāku puišu īpatsvaru – nākamie piensaimnieki un gaļas kombinātu vadītāji. Meitenes šajās inženieru specialitātēs īsti neiederējās, darbavietās prasīja puišus. Un te, lūdzu: tā nogrēkojušies, ka jāizslēdz no augstskolas! Līkločojot starp mālainajām lāmām, pienācu pie studentu grupas un vaicāju: «Kas noticis?!» Atbilde bija: «Nekas.» «Vai tiešām nekas?» atkārtoju jautājumu. Otrā atbilde: «Nekas sevišķs.» «Es te dubļos līdz vakaram nestāvēšu, runājiet!» biju noskaņota asi. Varēja manīt, ka puišiem acis blēdīgi spīd, un pa teikumam, pa vārdam sākās stāsts. Viņi esot peldējušies. Tā kā nav Jūrmala, tad pa pliko. Pārpeldējuši Bērzi (upīte tajā vietā labi ja desmit metru plata). Ūdens ļoti auksts, tāpēc nolēmuši atpakaļ nepeldēt, bet gan iet gar labo krastu uz tiltu. Saprotams, drēbes palikušas kreisajā, un tātad apģērba nekāda. Man bija grūti valdīties, lai nesāktu smaidīt. Taču nopietni jautāju: «Kāpēc jūs pliki nevarējāt iet gar krūmiem apaugušo upes krastu, bet gan maršējāt pa ceļu?» Kāds gandrīz divmetrīgs puisis savā basā paskaidroja: «Krūmos taču ir asa zāle un zari.» Pliko gājiens ar dziesmu pa uzbērto dambi, kas reizē bija arī ceļš, protams, nebija korekts pret saimniecības strādniecēm, kāpostu kacenu griezējām, pēc kuru ziņojuma, iespējams, informācija nonāca līdz rektoram. Kad atgriezos pilī, viņa dusmas bija mazliet noplakušas un pēc mana skaidrojuma, ka neviens praktikants nav lietojis alkoholu un tur bijušas vien muļķīgas derības, jautājums par studentu atskaitīšanu vairs netika pieminēts.»Veicot žurnālistisko pētījumu, izdevās sazvanīt toreizējo puisi, kas prodekānei bija ieminējies par aso zāli un krūmiem. Viņš, tagad sekmīga, liela pārtikas ražošanas uzņēmuma vadītājs, laipnā sarunā tomēr atteicās no plašāka komentāra, piebilstot, ka tādu vai citādu studentu nerātno atgadījumu bijis daudz un visus jau nevarot smalki atcerēties. Tomēr būtu interesanti uzzināt, kas tā bija par dziesmu, ko plikie puiši maršējot dziedāja, un kas tās bija par derībām. Ja trūkums spiežPar studentu derībām vēl ir stāsts no deviņdesmitajiem gadiem. Varbūt tās arī nebija derības, vienkārši kaut kāda izlielīšanās, pēc kuras šķita neiespējami atkāpties no saviem vārdiem. Jau iepriekš atvainojos cienījamiem lasītājiem, kuriem teksts varētu izraisīt nelāgas emocijas.Situācija bija šāda: kāds puisis apņēmās gaišā dienas laika nokārtoties Jelgavā ielas vidū uz gājēju pārejas, turklāt tas jāpaveic brīdī, kamēr luksoforā deg zaļā gaisma. Puisis esot uzvilcis garu, pelēku mētelīti un ar koferīti rokās devies uz norunāto gājēju pāreju. Pēc zināmas loģikas spriežot, tas varēja būt Lielās un Akadēmijas ielas krustojums vai arī kāds cits dziļāk pilsētā. Iedegas zaļā gaisma, puisis sper soļus uz pārejas, te piepeši ielas vidū koferītis atsprāgst vaļā un tā saturs, pieņemsim, klades un rakstāmpiederumi izbirst apmēram metra rādiusā ap gājēju. Viņš pietupjas, mēteļa staras sniedzas līdz asfaltam. Puisis piesarcis salasa koferīša saturu. Kad zaļā gaisma sāk mirgot, izbērtās lietas ir atkal koferītī un puisis vēl laikā paspēj šķērsot brauktuvi. Taču ielas vidū tieši tajā vietā, kur viņš bija pietupies, tikko manāmi kūp silts kunkulītis, kurš drīz vien izšķīst zem automašīnu riepām. Vai puisi uz šo gājienu spieda trūkums? Iespējams, derībās varēja vinnēt kādu naudas summu. Šķiet, tas bija ap 2000. gadu, kad Latvijas Studentu apvienība atzīmēja desmit gadu jubileju, kopš nav mainījies stipendijas apmērs. Šo stāstu neapstiprina nekādi dokumenti, taču vairāki studenti spriež, ka tas varētu būt patiess. Kājās palika «nerātnākie»Saistībā ar padomju laikiem un tikumiem var piebilst, ka rektors V.Timofejevs (1927 – 1986) nerunāja latviski. Jaunatnei to grūti iedomāties, bet astoņdesmito gadu sākumā (V.Timofejevs bija rektors no 1980. līdz 1986. gadam) daudzviet lika sevi manīt lielkrieviska nostādne, ka latviešu valoda valsts iestādēs un pat akadēmiskajā vidē nav respektējama (tajā publiski nerunāja arī Latvijas Universitātes rektors Visvaris Millers). Kā atceras ilggadējais augstskolas darbinieks Valdis Āboliņš, V.Timofejevs latviešu valodu pratis tīri labi, taču runāt nav gribējis. No šīs lielkrieviskās attieksmes cietis, piemēram, Augu un kukaiņu vīrusu slimību problēmu laboratorijas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Imants Damroze, kurš uz pāris studentu aicinājumu vadīt nodarbības krieviski bija iebildis, ka, Latvijā dzīvojot, vajadzētu zināt latviešu valodu. Pēc V.Timofejeva rīkojuma I.Damroze ticis atstādināts no nodarbību vadīšanas. Pēc kāda emocionāli piesātināta LLU deju kolektīva «Kalve» koncerta, kas beidzies ar aplausiem, publikai kājās stāvot, rektors V.Timofejevs ar savu personīgo piemēru jūsmotājus apsēdinājis, kad pašā nobeigumā himniski tika dziedāti «Pūt, vējiņi!». Kājās palikuši tikai «nerātnākie», kuri bija piecēlušies pils aulas pēdējās rindās. Drosme uzrunāt tūkstotiJelgavā tagad šķiet diezgan pašsaprotami, ka Starptautiskajā studentu dienā pilsētā ir atvērta lielā sporta manēža, protams, pils, baznīcas, sporta zāles un vēl daudz dažādu sabiedrisko vietu, jo ierodas ap pieciem tūkstošiem Latvijas studentu no vismaz padsmit augstskolām. Svētku svinēšana rit ne pa jokam. Taču līdz 1993. gadam tie bija tikai vietēja rakstura. Kā atceras agrākais Pārtikas tehnoloģijas fakultātes studentu līderis Jānis Skalbe, šo svētku rosinātājs bija Valdis Šmeliņš no Veterinārmedicīnas fakultātes. Viņš ideju par to svinēšanu Jelgavā bija palaidis presē bez saskaņošanas augstāk. Studentu klubs, vēlāk arī Sporta klubs, domu atbalstīja. Taču pirmajos gados šiem svētkiem bija raksturīga liela drūzmēšanās. Tā, piemēram, 1995. gada konkursā par jautrāko un asprātīgāko augstskolu, kas notika pilsētas kultūras namā, daudzi palika bez biļetēm un ielūgumiem, tātad – aiz durvīm. Kad konkurss – izrāde jau bija sākusies, pēkšņi uz skatuves uzkāpa Meža fakultātes students Aigars Breidaks, kurš nezin kādā veidā bija ticis zālē un uzrunāja klātesošos ar apmēram tādiem vārdiem: «Jums ir labi!? Jūs esat tikuši zālē, bet ārā pie kultūras nama palikuši daudzi. Varbūt pat braukuši no Daugavpils…» Šī patiesā un drosmīgā runa virzīja sabiedrisko domu, ka Jelgavas kultūras nams Studentu dienai ir krietni par šauru. Turklāt bija bažas par kultūras nama balkonu. Proti, studentu līksmošana rezultātu paziņošanas brīdī bija tik temperamentīga, ka radās aizdomas – balkons to var neizturēt. Jaunajā Sporta hallē, protams, ir krietni labāk.
