Tagad ziedojumus nevis lūdz, bet prasa visi, kam nav slinkums neatkarīgi no vajadzībām. Jo kā lai tās izmēra? Es teiktu, ka ziedojumu prasītāji ignorē Darvina teoriju par cilvēka izcelšanos no mērkaķa un dzīvo kā komunismā – ar devīzi: «Nevis katram pēc nopelniem, bet pēc vajadzībām.» Un galvenais, ka ziedojumu prasītāji saka tā: «Mums te tauta (tātad es, Tenis Nieze, arī?) ieteica prasīt.» Piemēram, Latvijas radio. Vai tā pati «Neprāta cenas» filmētāju komanda. Vai zemnieki. Viņi taču nav ar īpašām vajadzībām, nespējīgi, slimi, kā saka, viņiem ir rokas, kājas, acis, ausis, zobi un mēle. Bet prasa man, lai es viņiem ziedoju! Domāju, ka nekļūdīšos, teikdams, ka ziedojumu prasītāji ir kā ubagi, kas Rīgā stāv uz katras ielas stūra ar pastieptu roku, kā arī piketē (lasi – prasa ziedojumus) pie Saeimas. Vai tas būtu cilvēks bez noteiktas nodarbošanās un dzīvesvietas vai tāds, kam pagaidām ir vēl jumts virs galvas un darbs… skolā, slimnīcā, policijā, zemnieku saimniecībā utt. Tagad, zināt, ubagot vairs nav kauna nevienam, jo to sekmē valsts politika. Ha! Varens attaisnojums.Ar pensiju man nepietiek. Arī es gribu saņemt pēc vajadzībām un domāju – arī pēc nopelniem. Sevi vērtēju augstu (lai ko teiktu citi). Un kurš gan uzņemsies manā vietā definēt manus nopelnus? Tātad. Vai arī man jādodas ar pastieptu roku stāvēt pie Saeimas vai Ministru kabineta? Nē! Labāk to darīšu, kā saka, neizbraucot no dzīvesvietas. Nostājos es te viendien pie «kungu mājas» (ne jau pie pašvaldības kantora, bet pie publiskās tualetes (nu neprasiet, kur te tāda ir, ir, un viss)). Pastiepu roku pretī katram garāmgājējam. Vairums izlikās mani neredzam. Kāds apžēlojās un saujā ielika avīzi. Laikam domāja, ka man tualetes papīrs vajadzīgs. Sapratu, ka stāvu nepareizā vietā. Nostājos pie lielveikala un pastiepu roku. Iet garām paziņa. Sniedz man roku pretim. Es saku: «Es tev nedošu, man pašam vajag. Dod tu šodien man, es tev rīt varbūt iedošu.» Paziņa nobijās. Teica, ka gribējis ar mani tikai sasveicināties. Bēdīgs gāju mājās tukšā garām miskastēm. Te ieraudzīju – mans kaimiņš, arī pensionārs, rokas. Pārmijām vārdus. Esot šodien labs ķēriens iznācis. Es šim iebildu: «Nu kā tu, vecais, tik zemu varēji nokrist?!» A šis pretī atcirta, ka esot īsts latvietis, nekad nevienam neko dzīvē neesot prasījis, paļāvies tikai uz sevi. Tāpēc tagad, kad pēc komunālo maksājumu veikšanas maks ir tukšs, viņš negaužoties, bet atrodot sev maltīti miskastē. No šādas dzīves svaigā gaisā un otrreizējā pārtikas pārstrādē mans kaimiņš esot pat svarā un prātā pieņēmies. «Zini, es ticu tā simtgadīgā veča Darvina teorijai,» man promejot, nopakaļ sauca kaimiņš, bet piebilda, «taču viņš nav spējis izskaidrot, kāpēc man sirds ir kreisajā, nevis labajā pusē.» Jā, kāpēc gan. Un kā izskaidrot to, ka kukaiņiem Dieviņš piešķīris eholokācijas spēju, bet cilvēkam – emocionālo un materiālo atkarību no varas vertikāles?
