Uz šīm rindām pamudināja kāda jelgavnieka virtuāli izkliegtā sāpe par dažu uniformētu vīru atklāto neizpratni.Stāsts visai sadzīvisks – kaimiņš, kura kāju sakodis suns, bija jānogādā mediķu rokās un līdz aptiekai. Lai cietušajam būtu īsāks ceļš līdz ieejas durvīm, transporta līdzeklis «noparkots» invalīdiem paredzētā stāvvietā. Atbilstoši visiem Mērfija likumiem, protams, notikušo pamanīja veiklie satiksmes uzraugi, un ārkārtas gadījums nebija pietiekami pārliecinošs arguments, lai atteiktos no administratīvā pārkāpuma protokola – paziņojuma sastādīšanas un neliktu autobraucējam «iegrābties dzeramnaudā» dažu desmitu latu apmērā. Par labajiem nodomiem neesot izdevies pārliecināt arī nasko kārtības sargu priekšnieku. Palīdzēšana sanāca «sālīta».Gan šis gadījums, gan virkne citu, ieskaitot iepriekš pieredzēto, pilnīgi nepamatoto sodu piemērošanu zonā, kur nedarbojas stāvēšanas aizlieguma zīme, kārtējo reizi liek aktualizēt jautājumu par spēju kalpot burtam un vadīšanos pēc notikušā apstākļiem. Kādai jābūt motivācijai, lai mierīgi izrakstītu «plāksteri» iepriekš minētajā un līdzīgās situācijās? Vai tiešām kādā brīdī iestājas mēmums, lai, pirms ķerties pie rakstāmā, pajautātu – kas par problēmu, ka auto iebraukts «zem zīmes»? Vai tā ir nepārvarama naudas kāre un vēlēšanās pēc biezākas desas šķēles, kas liek bāzt kvītis automašīnu logos, kad vien tam ir kaut mazākais iemesls? Vai arī nepieciešams kāpināt finansiālo «ražīgumu» un imitēt cīņu pret «bīstamajiem» pārkāpējiem? Ja tā, tad diemžēl skaistā frāze «sods nevar būt pašmērķis» darbos nav attaisnojusies. Turklāt žēl, ja pēc uniformas uzvilkšanas policistam mēdz aizmirsties, ka vispirms jābūt cilvēkam un tikai pēc tam – burta kalpam.
