Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums jaunās valdības veidošanu uzticēt līdz šim opozīcijā nīkušas partijas pārstāvim nešķiet pārsteigums.
Jau kopš brīža, kad kandidātu skrējiena finiša taisnē palika tikai divi pretendenti, pat doma par to, ka nākamo Ministru kabinetu varētu vadīt Edgars Zalāns – politiķis no aprindām, kas tiešā veidā ir atbildīga gan par «trekno augšupeju», gan sekojošo «superlieso» lejupslīdi, šķita vairāk nekā neloģiska. Papildu eļļu ugunij pielēja arī gaužām pretrunīgi un dažos punktos ar šķietami neskaidru motivāciju sacerētais valdības reorganizācijas plāns. Maz šaubu, ka šāds iespējamais pavērsiens – atkal viens premjers oranžās rijības ēnā – nevis veicinātu sabiedrības uzticības atgūšanu politiskajai elitei, bet gan tikai vairotu bezcerību. Turklāt, ņemot vērā, ka reiz tik varenajai partijai ar teju pazemes līmenī nokritušajiem reitingiem vairs tā īsti nav ko zaudēt, būtu diezgan naivi cerēt, ka valsts un sabiedrības intereses pēkšņi varētu izrādīties pirmajā vietā.Objektīvi vērtējot, tieši Valda Dombrovska stiprā puse saskatāma sfērā, kas valstij šajā brīdī ir vissvarīgākā – ekonomikā un finansēs, turklāt ne maznozīmīga ir darba pieredze Eiropas struktūrās. Papildu plusu piešķir arī zināma distance, kas dažus gadus ieturēta no politiskās valdošās elites, nemaz nerunājot par morālo aspektu, kur nepārprotami saskatāmas zināmas priekšrocības. Arī sākotnēji izteiktās vīzijas par turpmāko rīcību šķiet gana kompetentas un cerīgas, taču vienlaikus ir skaidrs, ka steigties notikumiem priekšā nav nozīmes.Un vēl – pašreizējais premjera kandidāts, pats to, iespējams, līdz galam neapzinoties, uz saviem pleciem uzkrāvis milzu atbildību ne tikai par valsts, bet arī paša pārstāvētā politiskā spēka likteni. Tieši Dombrovskis publikas acīs kļūs par to izšķirīgo faktoru, kas noteiks, vai viņa politisko domubiedru kompāniju kādreiz uzskatīs par kompetentu un atbildīgu personāliju apvienību vai tikai populistisku bļāvēju pulciņu. Vēlēšanu priekšvakarā tas var kļūt gan par tramplīnu panākumiem, gan nāves spriedumu, jo pretinieki pat mazākās kļūdas pratīs apspēlēt savā labā. Tā kā var uzskatīt, ka politiskā līmenī dažiem ir sākusies spēle «uz visu banku». Atpakaļceļa nav.
