1918.gada 18.novembrī pēc garu gadsimtu ilga svešu zemju jūga un varas Latvija ieguva neatkarīgas un brīvas valsts statusu. Tā bija izpostīta un sagrauta 1.Pasaules kara darbības rezultātā. Bija pilnīgi sagrauta tās rūpniecība un daļēji arī lauksaimniecība.
Latvijas rūpnīcu evakuācija uz Krieviju sākās 1915.gada jūlijā, kad vācu armijas vienības bija okupējušas Kurzemi un daļu Zemgales un atradās Rīgas pievārtē. Ventspilī krievu karavīri uzspridzināja ostas ierīces un sadedzināja milzīgās kokmateriālu grēdas 3 – 4 miljonu rubļu vērtībā.No Rīgas un Daugavpils izveda ne tikai rūpnīcu iekārtas,bet arī tramvaju vagonus, pontonu tiltu, vara plāksnes no baznīcu jumtiem, zvanus, gatavos ražojumus un izejvielas. Materiālo vērtību izlaupīšana ilga līdz 1917.gada atvasarai, izvedot no Latvijas ap 60 000 vagonu kravu viena miljarda rubļu vērtībā. 1917.gada vasarā krievu armija atkāpjoties izpostīja Vidzemi un Latgali. Neizsakāmus zaudējumus radīja lielais bēgļu skaits, kas, vāciešiem okupējot arī Vidzemi, sasniedza gandrīz miljonu, no kuriem dzimtenē neatgriezās ap 300 000. Relatīvi latvieši bija vissmagāk cietusī Eiropas tauta.Tāda bija situācija Latvijas dzimšanas dienā, kad bija jāuzsāk Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības atjaunošana no nulles punkta punkta bez ārzemju kapitāla ar pašu spēkiem tukšajos fabriku korpusos, kara darbības izpostītajās un bēgļu pamestajās lauku saimniecībās. Latvija vēl atradās vācu 8.armijas pārvaldes zonā, kurai pēc Versaļas miera līguma bija jāpaliek ierakumos, lai nosargātu Eiropu no komunisma draudiem. Šādā situācijā Latvijā iebruka ap 20 000 Sarkanās armijas karavīru, kuru rindās atradās ap 12 000 latviešu strēlnieku pulkveža Jukuma Vācieša vadībā ar uzdevumu Igaunijā un Latvijā izveidot padomju varu. Igauņi spēja pretoties, bet 1918.gada 17.decembrī Valkā Pēteris Stučka pasludināja, ka Latvijā nodibināta padomju vara. Vācu karavīri necentās uzbrucējus apturēt, jo kara gados noguruši uzklausīja komunistu aģitatorus un devās atpakaļ uz Vāciju.Kritiskā situācijā Rīgā steidzīgi Latvijas Pagaidu valdība organizēja pirmās latviešu karavīru rotas. Baltijas valstīs dzīvojošie vācieši izveidoja Landesvēru ar 3000 karavīru, kuri kaujās pie Inčukalna nespēja pretoties sarkanarmiešiem. 1919.gada 3.janvārī vienība ar aptuveni 440 karavīriem pulkveža O.Kalpaka vadībā atstāja Rīgu un pārgājienā devās uz Jelgavu. Sekoja ap 6000 bēgļu. Jelgavā O.Kalpaka bataljonam pievienojās barona Radena rota ar 135 karavīriem. 7. janvārī Kalpaka bataljons atstāja Jelgavu un cauri Aucei devās uz Kurzemi. Dienu vēlāk pēc tilta pār Lielupi un kara noliktavas uzspridzināšanas Radena rota Jelgavu atstāja.No 1919.gada 3.janvāra līdz 22.maijam Rīgā darbu uzsāka padomju valdība, kas pasludināja atklātu teroru pret padomju varas ienaidniekiem. Pirmos nāvessodus Rīgā izpildīja 23.janvārī. Izveidoja koncentrācijas nometnes Zaķu salā, Gulbenē, Pļaviņās un citās vietās. Represijas un terors sevišķi pieauga padomju varas pēdējos mēnešos, kad nesaimnieciskuma rezultātā padomju paradīzē sākās bads, Rīgā bada nāvē nomira ap 8000 cilvēku. Neskatoties uz to, 1919.gada 22.maijā Jēkabs Peterss vēl pārmeta latviešu komunistiem, ka tie izrādījuši pārāk lielu mīkstčaulību pret buržujiem un padomju varas ienaidniekiem.Jelgavā jau pēc 1918.gada 18.novembra uzsāka darbu Jelgavas un Kurzemes kara revolucionārā komiteja, kas vāca ieročus un veica aģitāciju pilsētas iedzīvotāju vidū. 29.decembrī pieņēma rezolūciju par padomju varas izveidošanu Jelgavā un pie Teteles muižas sagaidīja sarkanarmiešus, kas Jelgavā ienāca 9.janvārī. Ar vietējo komunistu atbalstu sākās represijas pret padomju varas ienaidniekiem, kuru ieslodzīšanai izveidoja divus cietumus. Tur ieslodzīja bagātākos Jelgavas iedzīvotājus, inteliģentus, mācītājus, galvenokārt vācu tautības cilvēkus. Nāves pļaujas apogeju nevēlamu personu iznīcināšanā sakarā ar iespējamo Jelgavas atstāšanu jaunās varas pārstāvji sasniedza 18.martā, kad pēc ieslodzīto apšaušanas ap 300 ieslodzīto vīriešu un 160 sieviešu uzsāka savu nāves maršu aukstumā un salā, no kuriem tikai 284 aizgāja līdz Rīgai. Tur tribunāls 50 no viņiem piesprieda parasto padomju mocekļu sodu – nošaušanu, 122 nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, bet 112 atbrīvoja. Zināmi nošauto uzvārdi, starp kuriem ir arī daudz latviešu. Pēc Jelgavas atbrīvošanas 22.martā cietumos nošautos apzinātos upurus pārbedīja ģimeņu kapos, bet pārējos 140 – tagadējā Lāčplēša parka teritorijā. 1921.gadā uzlikto peminekli padomju varas gados iznīcināja. Tagad tur atrodas baltais krusts. Pirmais padomju terors prasīja 7000 cilvēku dzīvību. Tās varas mēneši mūsu tautas vēsturē ir viens no pirmajiem traģiskākajiem periodiem. Par to tautu nebrīdināja neatkarīgās Latvijas gados, un klusē arī tagad. Ar varenām cermonijām atzīmējam uzvaru pār Bermontu, bet 22.martā un 22.maijā – Jelgavas un Rīgas atbrīvošanas dienās – nevēlamies atcerēties un godināt daudzos upurus.
