Regulāri dzirdam par kreiso politisko partiju darbību Rietumeiropā un pašu mājās, taču ne vienmēr mums ir skaidrība par to mērķiem un ideāliem. Ja pieņemam pēdējos gados Latvijas politikā kultivēto uzskatu par labējām partijām kā latviešu interešu pārstāvēm, bet kreisajām kā krievu aizstāvēm, tad neskaidra kļūst kreisās kustības būtība Eiropā, kur, būsim atklāti, nacionālo parlamentu darba kārtībā nav jautājumu par latviešu un krievu starpetniskajām attiecībām.
Kreisā kustība Eiropā pastāv jau aptuveni 200 gadu un ir piedzīvojusi vairākas nostādņu maiņas, tādējādi piemērojoties laika garam, kas ir palīdzējis saglabāt kustības popularitāti Eiropas vēlētāju vidū. Turklāt par kreisajām tiek uzskatītas gan sociāldemokrātiskās, gan darba jeb leiboristu, sociālistiskās un komunistiskās nostādnes. Kāda tad ir kreisā kustība Eiropā 21. gadsimta sākumā? Vēsturiskais fons Kreisā kustība Eiropā radās līdz ar 19. gadsimta sākumu, kad kontinentā arvien straujāk attīstījās industriālā ražošana, radot jaunu sabiedrības grupu — strādniekus, kuru iztika bija pilnībā atkarīga no algota darba. Laika gaitā kreisās partijas no absolūtas opozīcijas liberālajai domai ir aizguvušas daudzus tās elementus. Daži pētnieki pat cenšas salīdzināt abus politiskās domas strāvojumus, tomēr būtu nepieciešams nošķirt pilsonisko un ekonomisko liberālismu. Līdz ar politisko līderu nomaiņu 20. gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā kreisās politiskās domas uzmanības lokā nokļuva jautājumi, kas agrāk bija ne vien ārpus kreiso partiju ideoloģijas, bet ārpus politikas vispār. Šie jautājumi, kas nopietni ietekmējuši 21. gadsimta Eiropas kreiso domu, ir dzimumu vienlīdzība ģimenē un darba vietā, ekoloģija un vide. Lielā mērā šīs pārmaiņas var skaidrot ar jaunas un pārtikušas paaudzes veidošanos Eiropā, kā arī izmaiņām sabiedrības struktūrā ražošanas formu maiņas dēļ. Labklājības valsts Labklājības valsts ir bijušas kreiso partiju ilggadējs trumpis. Turklāt Rietumeiropas sociāldemokrātisko un komunistisko partiju lielākā atšķirība ir bijusi labklājības valsts plašuma definēšanā, nosakot nodokļu lielumu, valsts un privātā kapitāla proporciju atšķirību, kā arī dažādu pabalstu un sociālo garantiju plašumu. Pēc neoliberālo partiju ilgstošas atrašanās pie varas 20. gadsimta astoņdesmitajos gados ne viena vien kreisā spārna partija tiecas pārskatīt savu ekonomisko programmu, paredzot atbalstu privātiem uzņēmumiem un darba ņēmēju plašāku atbildību. Šādas tendences ir veicinājis gan sociālisma valstu bloka sabrukums, kas zināmā mērā simbolizēja sociālisma kā ekonomiskās sistēmas mazspēju, gan arvien pieaugošā globālā konkurence. Arī kreiso retorika ir mainījusies no prasības pēc sabiedrības vienlīdzības agrāk līdz sociālajam taisnīgumam mūsdienās. Lielākā kreiso partiju dilemma šajos apstākļos ir pareizu valsts ekonomisko prioritāšu izvēle un vēlētāju atbalsta saglabāšana. Tā, piemēram, ekonomikas atveseļošanas pasākumi Vācijā ir veicinājuši to, ka daļa sociāldemokrātu trūcīgāko vēlētāju ir pārgājuši galēji kreiso vai galēji labējo atbalstītāju pusē. Etniskās minoritātes un imigrācija Viens no karstākajiem jautājumiem, kuru risināšanā aktīvi iesaistās Eiropas kreisās partijas, ir nacionālās minoritātes un imigrācija. Liela daļa kreiso partiju ir ieinteresētas paplašināt minoritāšu un imigrantu tiesības, skaidrojot to ar nepieciešamību novērst diskrimināciju un ar to saistīto sociālo atstumtību. Eiropas kreiso partiju līderi apelē pie eiropiešu sirdsapziņas, atsaucoties uz Francijas bēdīgo piemēru ar imigrantu nemieriem. Tā Spānijas sociālistu valdība izšķīrās par valstī dažādi vērtētu lēmumu — piešķirt plašu autonomiju Basku zemei, izbeidzot basku teroristu uzbrukumus. Vienlaikus jāatceras Dānijas sociāldemokrātu neveiksmes pēdējās divās parlamenta vēlēšanās, paliekot opozīcijā tieši liberālo nostādņu dēļ attiecībā uz darbaspēka imigrāciju. Lai arī Dānijā vērojams straujš vidējā vecuma cilvēku palielinājums, tomēr ekonomiskās augšupejas apstākļos dāņi atturīgi izturējās pret trūkstošo darbaroku ieplūdināšanu no citām valstīm. Eiropas valstu sociāldemokrāti lielākoties ir liberāli pret imigrantiem, turpretī pretēju viedokli pauž galēji kreisie. Piemēram, Vācijā Kreisā partija kategoriski vēršas pret viesstrādniekiem, akcentējot, ka darbs nepieciešams vietējiem strādniekiem. No tāda viedokļa galēji kreisās partijas ir konservatīvākas par sociāldemokrātiskajām un bieži vien pauž sociāldemokrātu iepriekšējo paaudžu idejas, piemēram, protekcionismu. Pacifisms vai militārisms Lai arī daudzus gadu desmitus kreisie tika asociēti ar pacifismu un miera vērtību sludināšanu, Irākas operācijā, lai gan to nosodīja daudzas kreisās organizācijas, tostarp starptautiskās, iesaistījās gan Lielbritānija, gan daudzas Austrumeiropas valstis, kuru vadībā bija kreisie spēki. Taču, kad Spānijā un Bulgārijā pēc opozīcijas perioda pie varas nokļuva kreisās partijas, karaspēks no Irākas tika nekavējoties izvests. Lielbritānijas iepriekšējā premjera Tonija Blēra padomnieks un kreiso ideju mūsdienu guru Entonijs Gideness aizstāv starptautisko organizāciju sankcionētu militāro intervenci un akcentē nepieciešamību aizsargāt cilvēktiesības. Jautājums, ko varētu uzdot intervencionistiem, ir par turpmāko rīcību pēc varas maiņas — vai atbrīvotā sabiedrība pratīs sevi pārvaldīt, vai arī būs nepieciešama sabiedroto valstu aizbildniecība? Ekoloģija un vide Līdz ar tā sauktās 1968. gada paaudzes nokļūšanu kreiso partiju vadībā kopš astoņdesmitajiem gadiem kreiso politikas neatņemama sastāvdaļa ir ekoloģijas un vides jautājumi. Īpašu uzmanību tiem kreisie velta Vācijā, kur iepriekšējo paaudžu sociāldemokrātu atbalstītā industrializācija ir nodarījusi lielu postu dabai. Mūsdienās kreisie politiķi apelē pie daudzkārt izmantojamo un videi draudzīgo resursu lietošanas enerģijas iegūšanā un ražošanā. Viens no strīda jautājumiem kreiso politiķu debatēs Rietumeiropā ir atomenerģijas izmantošana. Tā, piemēram, Vācijas un Norvēģijas sociāldemokrāti aktīvi aģitē par jaunas paaudzes reaktoru būves nepieciešamību pašu mājās, turpretī Zviedrijas sociāldemokrāti savas valdīšanas gados nosodīja šo enerģijas iegūšanas veidu.Ģimenes politika Līdzīgi kā vides jautājumos, kreiso attieksme attiecībā pret ģimeni ir mainījusies līdz ar astoņdesmitajiem gadiem, kad partiju programmās sāka atspoguļoties sešdesmito gadu studentu pretestības kultūras gars. Pirms tam kreisos politiskos spēkus dzimumu jautājums interesēja vienīgi no ražošanas viedokļa, bet privātajā dzīvē, lai arī to uzskatīja ārpus politikas, atbalstīja tradicionālu un atturīgu dzīvesveidu. Pēc nemierīgo studentu nokļūšanas kreiso partiju vadībā kreiso attieksme ir mainījusies kardināli. Jau septiņdesmitajos gados tika atbalstītas abortu legalizācijas akcijas, pamatojot to ar sievietes tiesībām uz savu ķermeni. Pašlaik kreisās partijas aizstāv dzimumu vienlīdzību ne vien publiskajā sfērā, bet arī ģimenē.Nākotnes perspektīvas Kreisās partijas sevi vienmēr definējušas kā progresīvu spēku, kas nosaka cilvēces attīstības mērķus. Izvērtējot no šāda viedokļa kreisos, jāsaka: to iespaidā ir nopietni mainījusies Eiropas politiskā kultūra un vērtības. Taču kreiso sākotnēji izvirzītais mērķis likvidēt kapitālismu un aizstāt to ar sociālismu nav realizēts, vēl vairāk — tas ir atmests, un ir akceptēta tirgus ekonomika, kurā notiek politiskā cīņa par demokrātiju, plaši definētām cilvēktiesībām, apkārtējo vidi un ekoloģiju. Pēdējā kreisās domas reforma, kas sākusies astoņdesmito gadu sākumā, vēl joprojām turpinās un meklē savas izpausmes. Kreiso iespēja saglabāt sevi kā nozīmīgu spēku Eiropas politikā būs atkarīga no spējas definēt politiku, kas varētu saglabāt Eiropas ekonomisko konkurētspēju un sociālā taisnīguma nodrošināšanu sabiedrībā. Tas ir liels izaicinājums, ja zinām, ka Eiropai trūkst savu enerģētisko resursu, un redzam Dienvidaustrumāzijas valstu ekonomiku izaugsmi, kas neaizraujas ar demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu, sociālo garantiju nodrošināšanu un vides standartu ieviešanu. Ivars Jakovels,politikas zinātnes maģistrsLSDSP Jelgavas organizācijaspriekšsēdētāja vietnieks
