Ir cilvēki, kuri nevar sadzīvot ar vecāku doto vārdu.
Ir cilvēki, kuri nevar sadzīvot ar vecāku doto vārdu. Tas viņiem nepiestāv un neatbilst. 1969. gadā kalendārā 8. janvārī pirmoreiz tika ierakstīs vārds «Ivanda». Kad nākamajā gadā Maijas un Māra Spuļļu ģimenē piedzima meita, viņai tika dots šis vārds. Mazi bērni parasti grib būt līdzīgi pārējiem, un meitene labāk vēlējās kādu parastāku vārdu, kuru varētu vieglāk izrunāt un atcerēties. Pagāja laiks, un Ivanda intuitīvi juta, ka tas ir viņas vārds. Vārds, kas palīdz. Šī pārliecība nostiprinājās, kad viņa noskaidroja skandināviskās izcelsmes vārda nozīmi – «rūpīgā».
Tituls, kas jāattaisno
Māksliniece Ivanda Spulle uzskata, ka viņai dzīvē ir veicies ar divām lietām – ģimeni – vecākiem, brāli Uldi un draugiem. Vecāki un skolotāji – «keramikas krustmāte» Valda Semane un zīmēšanas skolotājs, gleznotājs Uldis Roga viņu ievirzījuši uz pareizā – mākslas ceļa. Vispirms tas ir keramikas pulciņš pionieru namā (tagad «Junda»), tad studijas Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas nodaļā. Ivanda uzskata, ka mākslinieks ir cilvēks, kas visu atdod šim procesam, un viņai mākslinieka tituls vēl ir līdz galam jāattaisno. «Es jūtu, ka nedrīkstu apstāties. Es tikai sāku runāt,» saka Ivanda.
Skolotāja
Ir skolotāji, kuri tikai māca un skolotāji – meistari. Ivanda Spulle pieder pie otrajiem. Jau septīto gadu «Jundā» mazi bērniņi un pieauguši jauni cilvēki nāk mācīties keramiku un porcelāna apgleznošanu pie savas skolotājas. Tieši tāpat kā pirms gadiem Ivanda nāca uz pulciņu pie skolotājas Valdas Semanes. Uzreiz var pamanīt Ivandas un bērnu neuzspiestās attiecības. Tā ir līdzvērtīgu domubiedru saruna, kurā biklākais un par sevi nepārliecinātākais bērns atplaukst.
Ivandai šķiet, ka šajā skarbajā laikā viņa ir atbildīga par tām labestīgajām un pozitīvajām izjūtām, kuras var dot saskare ar mākslu.
Ivanda vadīja arī tekstilmākslas pulciņu. Tas bija kā īsts radošs atklājums. Nodarbības trīs stundas aizritēja kā trīs minūtes. Darbs ar dabas materiāliem, dzijām, aušana… Taču no Ivandas neatkarīgu apstākļu dēļ šis skaisti iesāktais ceļš aprāvās. Par to tagad liecina tikai dažas tekstilkompozīcijas, fantāziju cepures un rūgtums dvēselē.
Ievārījums, vilnas zeķes un melnbaltās izjūtas
Pirms dažiem gadiem Ivandai bija sava darbnīca simtgadīgā mājiņā Ausekļa ielā. Ar virpu, krāsni un baltiem logu rāmjiem. No grausta Ivandas tēvs radīja darbam piemērotas telpas. Taču laikam kādam nepatika tie baltie rāmji. Vispirms zagļi iekāroja vienkāršas un praktiskas lietas – ievārījumu, vilnas zeķes, vecu pulksteni un sildītāju. Nākamajā reizē bija paņemts pilnīgi viss, ko varēja aiznest un noraut.
Krājās tās dienas pārdzīvojumi un citi liktenīgi notikumi. Trauks bija pilns un lija pāri. Ivanda savas izjūtas sāka izteikt melnbaltās grafikas lapās. Un nelaimes, bailīgās nemiera izjūtas pārauga priekā, kuru gribējās parādīt arī citiem. Šos darbus Ivanda izstādīja «Jundas» izstāžu zālē. Kā par brīnumu, nemiers neatgriezās un palika tikai prieks. Arī tagad Ivanda sakrāj savus pārdzīvojumus, līdz tie plūst it kā paši no sevis jaunā kvalitātē, pārtop zīmējumos un tekstā fiksētās pārdomās.
Spēle ar saviem noteikumiem
Ivanda dažreiz izspēlē spēli «ja man būtu daudz naudiņas». Ivandai tad būtu ļoti daudz dzijas, laba mūzika un drusciņ šokolādes («bet vienmēr» – smejas Ivanda). Ivandai ļoti patīk adīt. Bet ne pēc kārtīgiem noteikumiem – trīs kārtas labiski, piecus valdziņus noraukt. Brīvi, noskaidrot krāsu gammu un adīt. Modelēt procesā. Brīnīties, kas pēc tam iznācis. Novērtējot šos rokdarbus, gribas tos nosaukt par aušanu adot – kā gobelēnu.
Pakāpieni
Mūsu dzīve sastāv no posmiem. Mēs pārejam no viena otrā kā kāpjot pa kāpnēm. Ivanda uzskata, ka viņas dzīvē arī tuvojas šis nākamais pakāpiens. Ir daudz sapņu un domu. No mums neatkarīgu apstākļu sakritību. Kādas tās būs, laiks rādīs. Bet šodien, savā vārda dienā, Ivanda sev un mums novēl jaunajā gadā izsapņot sapņus, rast spēku un mīlestību tos piepildīt.
