Ja demogrāfiskais stāvoklis Latvijā saglabās pašreizējos «parametrus», ir ļoti vienkārši izskaitļot, kad pēdējo reizi kādas personas – sauksim viņu par Jāni – identifikācijas apliecībā (failā, ja jums tas ir pieņemamāk) tiks ierakstīts vārds «latvietis».
Ja demogrāfiskais stāvoklis Latvijā saglabās pašreizējos «parametrus», ir ļoti vienkārši izskaitļot, kad pēdējo reizi kādas personas – sauksim viņu par Jāni – identifikācijas apliecībā (failā, ja jums tas ir pieņemamāk) tiks ierakstīts vārds «latvietis». Nosacīti par šādu atskaites punktu var pieņemt 2112. gadu, jo pēc tam vairs nebūs kam saņemt šādu ierakstu. Protams, šādas robežzīmes nospraušana ir katra paša iztēles ziņā. Lai rastos priekšstats, ko tik salīdzinoši mazai tautai, kāda mēs esam, nozīmē 14 000 ar mīnus zīmi gadā, atliek paņemt Latvijas karti un pārvilkt treknu svītru pilsētu nosaukumiem: Talsi, Saldus, Dobele… Iedzīvotāju skaita dabiskais samazināšanās pēdējo trīs gadu laikā atbilst šo pilsētu iedzīvotāju skaitam. Uz brīdi iedomājieties, ka šo pilsētu vairs nav un Latvijas demogrāfisko stāvokli raksturojošie cipariņi kļūs dzīvi un uzrunās jūs.
Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kur iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums ir negatīvs. Latviešu tauta strauji «noveco» – palielinās veco, pensijas vecumu sasniegušo un samazinās jauniešu un ekonomiski aktīvo cilvēku skaits. Pētījumi, kas veikti Eiropas attīstītajās valstīs, liecina – jau tuvāko gadu laikā demogrāfiskais stāvoklis arī kopumā Eiropā strauji pasliktināsies. Ap 2003. gadu Vācija, Itālija un Nīderlande kļūs par visvecākajām valstīm, kur veco cilvēku skaits pārsniegs ceturto daļu šo valstu iedzīvotāju. Tiek prognozēts, ka pēc 50 gadiem atsevišķās valstīs 65 gadus sasniegušie cilvēki veidos lielāko daļu valsts iedzīvotāju. Šādas izmaiņas objektīvi prasa arvien lielāku daļu no valsts kopprodukta tērēt sociālām vajadzībām.
Šādā kontekstā Latvijas lielākās daļas iedzīvotāju nākotne krāsojas drūmos toņos. Ciniskais varas vieplis līdz šim pilnībā distancējies no problēmām, kas skar vairumu sabiedrības. Kā rubeņi riesta laikā aizmiglotām acīm politiķi dzied par iesoļošanu Eiropā, par demokrātijas attīstīšanu, par brīvo tirgu, neredzot tautas slīgšanu nabadzībā, trulumā, bezcerībā. Spilgti melnā tērptais varas nesējs jēgu atrod foliantos un cipariņos, kas tiek kārtoti un rindoti atbilstoši eirokomisāru prasībām. Trūkums, pazemojums un ciešanas zaudē jēgu un pārtop abstraktos jēdzienos, ar kuriem tiek žonglēts pirmsvēlēšanu solījumos un kuri atkal tiek aizmirsti, smago galu iestumjot varas krēslā.
Divdesmitgadīgai meitenei, kas atsakās no sava bērna, viegli pārmest necilvēciskumu. Taču akmens top daudz smagāks, ja tas ķer ikvienu no mums. Pirms mest akmeni, jāapzinās, ka šodienas pasaulei ir daudzas sejas, un – patīk tas mums vai nē – katrai no tām ir sava morāle. Viena morāle Romas pāvestam, kurš aizvadītajā gadā uzsāka karu ar pretapaugļošanās līdzekļiem, cita morāle tūkstošiem Eiropas sieviešu, kas pauda skaļu protestu pret šādām katoļu baznīcas «rūpēm», vēl cita – kundzei, kas pieprasa sterilizēt sievietes, kas atteikušās no saviem bērniem.
Cilvēks ir sabiedrības produkts. Aiz konkrētās meitenes rīcības – atteikties no sava bērna – vīd mūsu šodienas sabiedrības seja. Ar ļaunuma, amorāluma, nežēlastības un vienaldzības atbaidošajām rievām. Šie vaibsti ir arī līdzšinējās valsts sociālekonomiskās politikas, varas cinisma un sociālās netaisnības rezultāts.
Tautas vitalitāte savu spēku tomēr smeļ daudz dziļākos aizlaiku avotos, ne sasmakušajā dīķī, no kura tiek sūknēts ūdentiņš politikas grabošajām dzirnavām. Būsim optimisti – arī 2112. gadā Jāņi un Pēteri vasaras saulgriežos dosies piesiet kumeliņus latvju meiteņu sētās.
