Tik bezjēdzīga brīžiem šķiet cīņa ar jaunieti un viņa nevēlēšanos neko darīt…”Vai vajag mācīties, ja redzu, ka cilvēki pat ar vairākām augstākajām izglītībām, ir – bezdarbnieki?!!!” Nopiens jautājums, un tikpat nopietni par to šajā bloga sadaļā!
Var jau domāt, ka 13 gados šādas domas pašam nerodas, tās nāk no ģimenes vai vides, kurā pavada jaunietis savu brīvo laiku, ārpus mācību darba… Man gan rodas šaubas, jo šobrīd tā situācija ir tāda, kāda ir… un varam jau vainot valsts politiku, bardaku ekonomikā utml., bet tie, kuriem šobrīd ir aktīvais jaunības periods, kuri sēž skolas solā un jautā, vai man to vajag un – kāda tam visam jēga, ja tāpat mani interesējošai augstākajai izglītībai es neredzu nākotni?! Tad ir tā, ka sāku aizdomāties – ko tad īsti atbildēt – atmest tam ar roku?!!! Vai tomēr virzīt jaunos cilvēkus, kuru vēlēšanās mācīties ir izsīkusi līdz ar vecāku finanšu grūtībām, uz domu – vajag, Jums noteikti vajag sekot savai vēlmei un piepildīt to maksimāli… Valstī jau nebūs krīze mūžigi. Kā arī jāsaprot, ka ar augstāko izglītību Tu panāksi daudz vairāk un tiksi daudz tālāk nekā Tavs sola biedrs, kurš tam nepiekrīt…
Es noteikti nenosodu vecākus un viņu finanšu krīzi ģimenes budžetā, es saprotu smagos apstākļus, kuri jāpārdzīvo teju katrā ģimenē, bet – jaunais cilvēks, kurš ir mūsu valsts nākotne, nebūt nav vainīgs pie pastāvošās politikas, kā arī šie pamatskolu un vidusskolu audzēkņi noteiki ir nākošie valsts veidotāji…
Tad vismaz izglītības ziņā nevajadzētu “taupīt” – iesaistīt maksimālas pūles un atbalstu – protams, iespēju robežās, bet kā jau iepriekš esmu minējusi – vajag pavisam maz, lai jaunietis saprastu, ka izglītojoties, iespējams, viņš/-a būs tas/-ā, kurš/-a izglābs valsti, un varbūt pat “uzcels” to no jauna…
Viss ir iespējams!
