Var tikai minēt, kāds bija sākotnējais mērķis šonedēļ notikušajai diskusijai «Latvijas tēls: ko sakām, ja nav ko teikt?», taču daži tajā skanējušo prātuļojumu autori, šķiet, ir izgāzušies kā vecas sētas.
Piemēram, kaut vai agrāk tik bieži dzirdētā «gudrība», ka pie nebūšanām valstī vainojami ne deputāti, ministri un viņu padomdevēji, bet gan… žurnālisti. Publiskajā telpā nokļūst satraucošie un uzkrītošie virsraksti par ekonomikas problēmām, ilgi gaidāmu atgūšanās laiku un citām ne pārāk priecīgām lietām, un tā nu ārvalstnieki, pagāni tādi, to pašu bazūnē savos medijos, radot pilnīgi aplamu tēlu par gluži kā mūka dvēsele kristāltīro valstiņu Latviju…Kā izteicās pieredzējušais televīzijas ēverģēlību producents, tagad sevi par mūziķi dēvējošais Viesturs Dūle, medijos pārāk plaši tiekot atspoguļotas negatīvās ziņas, bet par maz – pozitīvās… Līdzīgus spriedumus nekavējās izspļaut vēl daži «eksperti», tajā skaitā viens otrs reklāmas guru, kurš finanšu taukus audzējis, pirms vēlēšanām pilnā rīklē pa visiem kanāliem kladzinot par raķešbuldozeru un viņa «lielisko» politikāņu kompāniju.Šiem gudriniekiem tā vien gribētos atgādināt, ka notikumi, ko atspoguļo mediji, nerodas no zila gaisa. Vai tā būtu kārtējā valsts nozagšanas «shēma», savējo lobēšana, līdzekļu kaisīšana vējā, politiķu nekompetence un nolaidība, vai kora uzvara starptautiskā festivālā – tie ir reāli notikumi, par kuriem ikvienam no mediju patērētāju daudzgalvainās auditorijas ir tiesības zināt. Vai tiešām kādreiz sporta sacensību vicečempions kādā mediju materiālā būtu pataisīts par «negatīvo», jo nav spējis kļūt par čempionu? Kaut kā neizdodas ko tādu atcerēties…Cita lieta, ka dažam par pārmērīgu negatīvās informācijas gūzmas devu it kā satrauktam pseidopatriotam mēli kustina kāda konkrēta maizestēva devums, pretī paģērot «meklēt vainīgo»… Šķiet, dažiem tik ļoti gribētos padarīt sabiedrības informēšanu par varas monopolu, ar vienu kāju ielienot atpakaļ padomju laikos, kad galvenās vadlīnijas bija – slavēt dižo kompartiju un turēt svētas Ļeņina idejas. Tikai mūsdienīgajā šeftmaņu laikmetā tā būtu tāda kā politisku «cosa nostra» tipa puskriminālu sindikātu sistēma, kur katram grupējumam ir savs informācijas rupors, un līdz ar to arī iespēja «iekompostrēt» sabiedrības smadzenes sev vajadzīgajā virzienā.Ja kāds no ļautiņiem, kuri tik ļoti «pārdzīvo» negāciju daudzumu mediju telpā, paraudzītos uz situāciju no pretējās puses, ātri vien saprastu – būtu mums vairāk godprātīgu un nesavtīgu priekšstāvju, jautājums par informatīvo mēslu straumēm, kas pasaules mērogā appludina Latvijas gaišo tēlu, būtu mazāk aktuāls.P.S. Arī 2007.gada beigās toreiz jau aizejošais premjers Aigars Kalvītis un vēl daži viņa līdzgaitnieki «secināja», ka pie nebūšanām (augstās inflācijas, valdības sadarītajām muļķībām u.c.) valstī vainojami… plašsaziņas līdzekļi. Vai sakritība?
