«Lattelekom» intelektuāļi Latvijas labklājības altārim nesuši kārtējo ziedokli – no 1. aprīļa, ja vien kas nemisēsies, tiks ieviesti jauni tarifi, kas mežonīgo cilti pie Baltijas jūras strauji tuvinās civilizētajai Eiropai.
«Lattelekom» intelektuāļi Latvijas labklājības altārim nesuši kārtējo ziedokli – no 1. aprīļa, ja vien kas nemisēsies, tiks ieviesti jauni tarifi, kas mežonīgo cilti pie Baltijas jūras strauji tuvinās civilizētajai Eiropai. Tiesa, daļai eiropeizācijai pakļauto iezemiešu pēc abonentmaksas un vietējo sarunu sadārdzināšanas būs jāatsakās no tālruņa lietošanas, taču cīņā par izdzīvošanu jārēķinās ar vājo «atbiršanu».
Medicīniskajā terminoloģijā neremdināmu nesātību pieņemts saukt par bulīmiju. Tā ir slimība, kas visbiežāk tiek saistīta ar stresa izraisītām pārmaiņām nosacīti veselā organismā. Ja no medicīnas pievēršamies literatūrai, tad klasisku neapmierināmas ēdelības tēlu varam atrast Džanni Rodārī spožajā darbā «Sīpoliņa piedzīvojumi». Barons Apelsīns ir neglābjami aprobežots tips, kura vienīgā interese ir rīšana un vienīgās bailes – nomirt badā. Reizi dienā Apelsīns spēja atrauties no ēdmaņas, lai dotos nelielā pastaigā. Neiedomājami resnais vēders tad tika uzstutēts uz speciāli šim nolūkam aprīkotiem rateļiem, ko baronam pa pēdām vilka viņa kalps Puplakstiņš.
Barona Apelsīna līdzība ar «Lattelekom» ir vairāk nekā tieša. Monopoltarifu paaugstināšanu, nesaistot to ar sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu un nerēķinoties ar klientu reālo maksātspējas līmeni, var vērtēt tikai kā nekaunīgu negausību. Pakalpojumu sadārdzināšanas motivācija, ko «Lattelekom» vadība spējusi sniegt sabiedrībai, ir apšaubāma. Ja maksa par vietējām sarunām tiek paaugstināta par trešdaļu, bet abonentmaksa par gandrīz 20%, – to par «tarifu sabalansēšanu» nenosauksi. Monopola ēdelībai ir arī attiecīgs fons. Vispirms jau «Lattelekom» peļņa, kas 1997. gadā bija 12 miljonu latu, bet 1998. gadā – 28 miljoni latu. Peļņa gūta laikā, kad par ikdienu kļuvuši līdz nejēdzībai kļūdaini rēķini un telefonsakaru pasliktināšanās daļai klientu. Ja pensionēts pāris kādu dienu saņem rēķinu par «norunātiem» 9000 latu, to, protams, var uztvert kā sāļu joku. Ja dzirdes invalīds no pienākušā rēķina uzzina, ka iepriekšējā mēnesī viņš 23 reizes izmantojis «sekss pa telefonu» pakalpojumus, arī to var uztvert kā neizdevušos joku. Taču, šādiem «jokiem» kļūstot par sistēmu, ir pamats jautāt, vai «Lattelekom» rēķinvežiem nav «nobrucis jumts». Tarifu paaugstināšanai ir arī cits fons – attiecīgo pakalpojumu cenas kaimiņvalstīs. Abonentmaksa Lietuvā ir 1,4 lati, Igaunijā – no 1,6 līdz 2,41 latiem, bet «Lattelekom» projekts paredz 3,54 latus. Līdzīgas atšķirības ir arī maksām par vietējām telefonsarunām.
Monopola negausībai ir vairāki cēloņi. Vispirms jau to nosaka pati monopolsituācija un valsts piekoptā samta cimdu politika attiecībā pret «Lattelekom». Turklāt sarunas par «Lattelekom» monopola likvidāciju ne vēlāk kā 2003. gadā rada pamatotu stresu haizivij, kas Latvijā iepeldējusi ar vienu vienīgu mērķi – aprīt pēc iespējas vairāk «reņģēdāju» naudas. Sakaru kvalitātes uzlabošana un tīklu modernizācija līdz šim atvairāk gādinājusi lozungus, kas rakstīti ar haizivs asajiem zobiem.
Barona Apelsīna dzīve nebūtu tik salda, ja nebūtu marionetes, kas to apkalpo. Kādam taču ir jānodrošina resnā vēdera laba funkcionēšana. Puplakstiņu loma ir iedalīta Telekomunikāciju tarifu padomei, kas pie pirmā monopola uzbrēciena paceļ rociņas balsojumam par kārtējo un nepamatoto tarifu paaugstināšanu. Alga puplakstiņiem gan nav nekāda dižā, jo – pat kabatai kļūstot pietūkušākai – visos laikos mazā cilvēka acīs tie bijuši tikai nožēlojami pakalpiņi.
