Runāšana pārāk «skaļi un nepareizi» padomju laikos pavēra drūmas iespējas maitāt elpošanas sistēmu čekas pagrabos vai doties ne pārāk tīkamā ekskursijā pie baltajiem lāčiem. Tas tā – par biedinājumu citiem, kuri varētu uzdrošināties rīkoties līdzīgi.
Lai kā arī daudzi šajos laikos vēlētos gremdēties ilūzijās par vārda brīvību, ir gana daudz piemēru, kas liecina par pretējo. Te kādā medijā (vai tā parodijas) strādājošajiem jāiemanās izteikties «pareizi» un saimniekam tīkami, te kādas iestādes darbiniekiem rosina mutes labāk aizbāzt ar pīrādziņu un savas domas paturēt pie sevis, ja vien nav vēlēšanās iekļūt «slikto parādnieku» listē un ieņemt rindu pie zupas virtuvēm. Struktūrās, kur līdz ar amata nosaukumu tiek «nēsāta» arī dienesta pakāpe, var rīkoties citādi – par pārmērīgu atklātību piemērot tādu disciplinārsodu, kas par sevi atgādinās vēl pensijas gados.Šonedēļ kļuvis zināms, ka savas principialitātes dēļ pamatīgi «ielidojis» kāds Jēkabpils puses ugunsdzēsēju brigādes komandieris – izteiktais viedoklis par ierēdņu pārmaksāšanu par jauniegādātu aprīkojumu beidzies ar disciplinārlietu, pārmetumiem patiesībai neatbilstošas informācijas paušanā un visgudru pamācību, ka «uz āru» runāt drīkst tikai un vienīgi sabiedrisko attiecību speciālists.Šķiet, kundziņi aizdomīgi bieži mēdz piemirst, ka ikviena amatpersona vienlaikus ir arī cilvēks, kam valsts pamatlikums garantē tiesības uz vārda brīvību, ko tiesiski nevar nomākt neviena subjekta iegribas un nepārvaramā vēlme, lai par cūcībām ciestu klusu visi – no apkopējas līdz pāvestam. Protams, ikvienam kabineta bikšdibenam ir izdevīgā privilēģija norādīt – lūk, tur mūsu sabiedrisko attiecību guru, lai tas arī runā! Un to gribētu gana daudzi – lai sabiedrība paliek ar ausīs sabāztiem «batoniem», kuru prasmīgai štancēšanai tiek algots vismaz viens cilvēks. Taču – vai sabiedrība no tā būtu ieguvēja? Vairāk kā skaidrs, ka ne.Un tas jau arī tikai «sīkums», ka netrūkst piemēru, kad runasvīru (vai runassievu) kapacitātē strādā dīvainīši, kas uz konkrētiem jautājumiem sakarīgu un izsmeļošu atbilžu vietā spēj no sevis izspiest vien strupas atrunas vai sparīgi tiražēt acīmredzamu lietu noliegumus. Nemaz nerunājot par absurdām situācijām, kad kārtējās muļķības attaisnošanai tiek meklēti visabsurdākie iemesli (piemēri nav tālu jāmeklē – virkne Saeimas deputātu komandējumu ir tik «pamatoti», ka atliek vien skumji nopūsties).Bet, kamēr minētajam «pažarniekam» atliek zīlēt kafijas biezumos, kā būs ar palikšanu darbā, pārējiem piemērots brīdis padomāt, cik maz atšķiramies no mazattīstītas čekistu valstiņas.
