Satversmes tiesas lēmums par Lisabonas līgumu ir pārsteidzošs, izteikti vienpusējs un neatbilstošs tautas interesēm.
Acīmredzams, ka Satversmes tiesa ir nonākusi Saeimas ķīlnieka lomā, jo Satversmes tiesa ir atkarīga no deputātiem, kas viņus iecēla, un vara kalpo varai, nevis tautai. Saeima uzrakstījusi tādu Satversmes 68.pantu, kādu Saeimai vajadzēja.Satversme šādā sprieduma kontekstā ir tikai pienākumi tautai, bet tiesības pieder Saeimas deputātiem – viņi var tautas vietā izšķirt Latvijas likteni. Satversmes tiesa ignorēja to, ka līgums ir nedaudz izmainīta Eiropas konstitūcija. Netika ņemti vērā nekādi pieteicēju argumenti, netika norādīti nekādi riski, kas ir šajā līgumā. Cik bieži Latvija, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, varēs aizstāvēties pret ES, savācot vienu miljonu eiropiešu parakstu?Satversmes tiesa nav atbildējusi ne uz vienu jautājumu pēc būtības, kurš vainīgs pie tā, ka Latvijai nav sava cukura, savas zivsaimniecības, savas lauksaimniecības, un pavisam drīz Latvija nonāks pilnīgā finansiālā atkarībā no ārzemju finanšu haizivīm! Kāds labums no tā ir uzņēmējiem un tautai kopumā? Lisabonas līgums ir Latvijas politiskās nekompetences glābšanas riņķis – bet šauras grupas interesēs, nevis tautas interesēs.Diemžēl Latvijas varas patiesie turētāji ir mazākumā, un Saeimas deputātiem prioritāte ir tikai un vienīgi politiskā elitārisma ideoloģija, nevis savas tautas gara aizstāvēšana un nosargāšana. Latvijai vajag jaunu Saeimu un, iespējams, tūlīt jaunu Valsts prezidentu. Mans secinājums ir šāds – Satversmes tiesa ir Saeimas sargs. Kā tad ar Satversmes 2.punktu, kur ir teikts, ka suverēnas varas avots ir tauta?Mēs savu mērķi panācām – valsts aparātam nācās iepazīties ar līgumu, ko paši ratificējuši, un tauta sāk interesēties par Lisabonas līguma graujošajām sekām uz Latvijas nākotni.Absurdi smieklīgs ir apgalvojums, ka ar Lisabonas līgumu mēs nevis deleģējam suverenitāti, bet to paplašinām. Kā valsts augstākās amatpersonas turpmāk raudzīsies acīs tautai? Es turpināšu cīnīties par Latviju un tās nākotni.
