Ar tradicionālo piemiņas brīdi Valgundes pagastā, Ložmetējkalnā, sestdien noslēdzās Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kauju atceres nedēļa Latvijā.
Ar tradicionālo piemiņas brīdi Valgundes pagastā, Ložmetējkalnā, sestdien noslēdzās
Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kauju atceres nedēļa Latvijā.
Vairāk vai mazāk apmeklētas Ziemassvētku kauju vietas bija arī okupācijas gados, bet, sākoties atmodas jausmām, tās ieguvušas īpašu nozīmi. Jau divpadsmito gadu janvāra sākumā svinīgu un reizē arī vienkārši sirsnīgu piemiņas brīdi Ložmetējkalnā rīko Valgundes pagasts kopā ar Jelgavas rajona Padomi un šogad – arī ar Rīgas rajona Babītes pagastu.
Restaurējot to dienu notikumus, dalībnieki pulcējās dievkalpojumā Piņķu baznīcā, tad – lika ziedus, runāja vārdus un klusēja kauju piemiņas un apbedījumu vietās.
– Te mēs varam reāli, bez skaļiem vārdiem, bet, saistot ar konkrētiem notikumiem un darbībām, stāstīt mūsu valsts vēsturi, – sarunā ar «Ziņām» sacīja Jelgavas rajona valsts kultūras inspektore Dzintra Zimaiša.
Bet aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis, kas Ložmetējkalna apkaimi savulaik izstaigājis vienatnē un kopā ar zemessargiem, pievienojās atziņai, ka šeit ir vieta, kur dzima un veidojās latviešu valstiskuma apziņa. Piemiņas brīdi Ložmetējkalnā par visu vēsturisko notikumu kulmināciju atzina arī Virsnieku interešu kluba biedrs armijas kapteinis Georgs Kuklis un Latvijas Kara vēstures kluba biedrs Magnuss Ozols.
Jau tradicionāla Ziemassvētku kauju vietās ir jaunsargu zvēresta nodošana, un arī šogad brāļu kapos pie Silenieku mājām, kur apbedīti 167 Valmieras 8. strēlnieku pulka karavīri, uzticību viņu ideāliem zvērēja 33 Jelgavas rajona jaunsargi.
– Ar katru gadu Ložmetējkalnā redzam arvien vairāk jauniešu, – sacīja Dzintra Zimaiša. Un atzīmēja arī, ka pēc dažādiem piemiņas pasākumiem var vērtēt politisko spriedzivalstī, jo, piemēram, vēlēšanas gaidot, esot daudz «svarīgu» dalībnieku un runātāju, bet, kad tās garām, – klusums. Taču ne jau garas runas cilvēkus pulcē un tuvina, – par to «Ziņas» pārliecinājās arī sestdien sveču, ugunskuru un gaišu domu sildītajā Ložmetējkalnā, kur jaunieši bija braukuši ar autobusiem un velosipēdiem, kopā ar saviem vecākiem, vecvecākiem un skolotājiem.
