Šogad tā, šķiet, sanācis pirmoreiz – tiklīdz esam beiguši dauzīt olas un gaidāmos knišļu barus atbaidīt, augstu šūpojoties, jāatgriežas vidē, kas atgādina par jūnija sākumu, kad tiks izvēlēti priekšstāvji ne tikai «nosūtīšanai» uz ērtajiem Briseles krēsliem, bet arī vietvarās.
Ja runājam par pēdējām, tad arī te gaidāms kāds jaunums – pēc vērienīgās reformas izveidoti novadi, kas apvieno pat vairākus desmitus līdzšinējo pašvaldību. Perspektīvā daudzi no politiskās vides jau sapņos vai elpceļos sajūt Eiropas naudas žūksnīšu ieplūšanu, tādēļ cīņa par vietām pilsētu un novadu domēs gaidāma vēl nesaudzīgāka un kompromisiem trūcīgāka.Pagaidām vēl tautu neaplaimo līdz neprātam kaitinošas pozitīvisma kampaņas par buldozeriem un «kuriem gan citiem» darboņiem – taktika izvēlēta nedaudz cita, un izmestais priekšvēlēšanu āķis ir tik neredzams, ka potenciālais elektorāts to pamanīsies norīt, pirms vēl spēs attapties, ka viltīgi izmantota slavenā patiesība par latviešiem kā dziedātāju tautu.Protams, runa ir par vēlētāju pievilināšanu ar virkni sabiedrībā pazīstamu skatuves mākslinieku. Līdz šim veiksmīgu piemēru, izmantojot minēto taktiku, netrūkst. Jau kopš neatkarības pirmsākumiem (maz šaubu, ka, tieši pateicoties savai radošajai darbībai un tādējādi iegūtajai popularitātei) Saeimā darbojas latviešu kompozīcijas dižgari Imants Kalniņš un Raimonds Pauls. Abi kungi gan reizēm nav kavējušies apmainīties ar indīgām piezīmēm par vairākiem pagātnē nodzīvotajiem gadiem zaļā pūķa skāvienos, toties apliecinājuši sevi ne vien klavierbeņķī, bet arī pareizās toņkārtas iemūžināšanā politikas nošu lapās. Galu galā tieši Paulu var dēvēt par ambiciozā un sparīgi lamātā censoņa Aināra Šlesera politisko krusttēvu – ja ne slavenais skaņradis, kas zina, 1998.gadā svaigi uzceptā «Jaunā partija» paliktu tālu aiz svītras. Tāpat savulaik politiskās mieles izgaršoja Zīgerista dziesmu dziedājušais Ojārs Grīnbergs un teātri pret politisko skatuvi uz laiku nomainījušie Olga Dreģe un Ivars Kalniņš.Tagad laiki mainījušies, un dziedošo dūžu «jaunās sejas» tiek meklētas gan gadu, gan politiskās pieredzes stāža ziņā. Latgales galvaspilsētā satrunējušas varas partijas «listi» vilks abās robežas pusēs dzīvojošo jauniešu vidū populārs deju mūzikas «grands», uz Rēzeknes novada mērijas augstāko krēslu tēmē valstī pazīstams dziedošs vietējais uzņēmējs. Rīgas rātē ieņemt deputāta vietu kāro šlāgerzvaigzne, par ko omītes varētu balsot vokālā tembra, bet viņu balsstiesīgie mazbērni – ārējās pievilcības dēļ, un Eirovīzijas gaisu apostījis jaunās paaudzes dziedonis ar akadēmiski izglītota politologa ambīcijām.Negaidīts lūzums dziedošu slavenību ziņā piemeklējis vien Jelgavu, kur no vietējās «mācītāju» listes svītrota vokāliste, kas pamanījusies maķenīt izblamēties tālrādē un atrādīt plikumus žurnālu lapās un tīmekļa plašumos. Vai te pie vainas bijusi atkailināšanās fotoobjektīvu priekšā, kas, ej, nu, sazini, ir pretrunā ar baznīcēnu skandēto un mudinājusi piesegt daiļumus ar nodrukātajām listēm, atklāts netiek, taču lejupielādētais sapnis par vietvaras deputātes lauriem pagaidām ir izsapņots.Kāda no tā visa ir morāle? Pēc būtības – ka joprojām Latvijas situācijai labākais ir vadīties pēc Kārļa Ulmaņa leģendārā teiciena par palikšanu savās vietās, kas vienlīdz labi attiecināms gan uz kandidātiem, gan viņu īsatminīgajiem vēlētājiem. Ja konkrēts sportists ir nepārspējams ar svaru stieni rokās, labāk palikt savā īstajā elementā, nevis pa varītēm censties ielīst augstā namā, kur par augstāko sasniegumu kļūst neveikla apsmiešanās, no tribīnes lasot deputāta solījumu. Ja radošās profesijas pārstāvis plūc kuplus laurus uz koncertskatuves, arī tā ir minimāla garantija, ka tikpat ideāls viņš būs, darbojoties valsts pārvaldē, kur spēkā pavisam citi principi un toņkārtas. Tikpat labi sētnieku varētu iecelt par valsts galveno baņķieri, bet partiju ešelonos pieaicināt aktīvākos pārstāvjus no krietni pusmiljonu pārsniedzošajām pensionāru rindām – balsu būs vesels birums, tikai – kāda jēga? Ja vien elektorāts vistas aklumā augstāk vērtēs samtainu vokālu un uz skatuves redzētas saldas cukursejas, vēl ilgi varēsim kolektīvi spļaut mākoņos un bezbēdīgi dziedāt kaut ko no «pidrallā, pidrallā» repertuāra.
