Latvijas vēsturē ir daudz nozīmīgu datumu un dižu notikumu, kas likuši pasaules sabiedrībai ievērot mūsu valsti, taču vēl vairāk ir sīku datumiņu un notikumu, bez kuriem nebūtu lielo…
Latvijas vēsturē ir daudz nozīmīgu datumu un dižu notikumu, kas likuši pasaules sabiedrībai ievērot mūsu valsti, taču vēl vairāk ir sīku datumiņu un notikumu, bez kuriem nebūtu lielo… 1919. gada 5. janvārī Jelgavā tika saformēta pirmā neatkarīgās Latvijas kaujas vienība, kura vēlāk tika dēvēta par Kalpaka bataljonu, bet tās kareivjus dēvēja par kalpakiešiem, pateicoties viņu komandierim pulkvežleitnantam Kalpakam. Šis notikums nav guvis lielu atbalsi Latvijas vēsturē, velti kaut ko meklēt
mūsdienu vēstures grāmatās, jo vairāk par diviem trijiem teikumiem atrast tajās par šo notikumu nevar.
Proklamējot kādas jaunas valsts neatkarību, ir jārēķinās arī ar šīs valsts drošību. Citiem vārdiem – jaunās valstis jāaizstāv. Ir nepieciešams karaspēks. Arī proklamējot Latvijas valsti, bija nepieciešams karaspēks tās aizstāvībai. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Pagaidu valdība sāka organizēt bruņotos spēkus. 22. novembrī tika izveidota Apsardzības ministrija, ko līdz ministra nozīmēšanai vadīja apakšpulkvedis R. Dambītis. Formējot bruņotos spēkus 1918. gadā, bija jāsastopas ar lielām grūtībām: 1) no Latvijas nebija aizgājuši vācu okupanti, jo tās vadībai nebija pa prātam Latvijas karaspēka organizēšana; 2) no austrumiem tuvojās Padomju Krievijas armija, kuras sastāvā bija latviešu Sarkanie strēlnieki. Daudzi tiem joprojām ticēja un gaidīja viņus atgriežamies; 3) vietējo lielinieku ārkārtīgi aktīvā pretaģitācija pret Latvijas pagaidu valdību un tās izsludināto mobilizāciju; 4) pašu iedzīvotāju neizpratne, jo viņiem likās, ka tos iesauc «vāciešos»; 5) Latvijā nebija tajā laikā populāro latviešu strēlnieku augstāko virsnieku, kuru pieredze būtu varējusi lieti noderēt, organizējot latviešu armiju.
1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valsts neatkarība, bet divas dienas iepriekš – 16. novembrī – Padomju Krievija bija ievadījusi pret to karadarbību. Operāciju virsvadību labprātīgi bija uzņēmies pats toreizējais Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis.
25. novembrī Krievija ieņēma Pleskavu, 7. decembrī – Verus (Verro), 11. decembrī – Daugavpili un Pļaviņas, 17. decembrī – Valku.
2. janvārī ap pulksten septiņiem no rīta Latvijas pagaidu valdība pameta Rīgu un devās uz Jelgavu, lielinieki bija pietuvojušies galvaspilsētai. Valdību apsargāja studentu rota. Pārējās latviešu vienības apvienoja un pulkveža Kalpaka padotībā atstāja Rīgā, lai līdz pilsētas izvākšanai uzturētu kārtību un segtu vācu spēku atkāpšanos, kas izgāja neilgi pirms viņiem.
3. janvārī pulksten septiņos Kalpaka bataljons pārgāja pāri Daugavas tiltiem un devās uz Jelgavu.
Ap pulksten desmitiem no rīta Rīgā ienāca pirmā lielinieku jātnieku patruļa. Ap 12 pirmie Padomju Krievijas armijas kājnieki no latviešu Sarkano strēlnieku pulka.
Jelgavā, kur studentu rota ienāca 3. janvāra rītā, bet Kalpaka vienības – vakarā, un kur tās bija spiestas izmitināties neapkurinātās telpās, stāvoklis izrādījās vēl ļaunāks nekā sākumā likās. Vācu armijas daļas lielā steigā pameta Jelgavu. Tās nebija karaspēka vienības, bet lielāki vai mazāki vācu kareivju bari, kas lielā drūzmā centās ieņemt no Jelgavas atejošos vilcienus. Iepriekš apsolīto vācu karaspēka palīdzību bija velti gaidīt. Bija skaidrs, ka Jelgavai draud tāds pats liktenis kā Rīgai, proti, krišana ienaidnieka rokās, jo arī vācu armijas klātbūtne Latvijā nenozīmēja palīdzību jaunajai valstij, bet gan vācu nodomu sankcionēšanu Baltijā.
Valdība nolēma pārcelties uz Liepāju un savai apsardzībai ņemt līdzi studentu rotu. Pēdējās brašais izskats vēl 4. janvāra pēcpusdienā pārsteidza jelgavniekus, kad tā, tērpta savos puskažociņos, franču bruņu cepurēm galvā un šautenēm plecos, dziedot latvju tautas dziesmas, slēgtās rindās defilēja pa pilsētas ielām, demonstrējot latvju nacionālā karaspēka esamību.
4. janvāra vakarā aizsardzības ministrs Zālītis ataicināja vienību komandierus un paziņoja valdības lēmumu pārcelties uz Liepāju. Uz turieni bija jāpāriet arī studentu rotai. Visiem pārējiem bija jāpaliek pulkveža Kalpaka pakļautībā kā Latviešu atsevišķajam bataljonam, kas palika zemessargu komandiera padotībā. Lielākā daļa klātesošo karavīru, tostarp arī Kalpaks, uzskatīja, ka saformētās vienības nedrīkst atrauties no frontes un dot iemeslu pārmetumiem, ka latviešu karavīri vēl nepiedalās savas zemes aizstāvēšanā.
Valdība bija nolēmusi Jelgavu pamest 6. janvārī, kad tai Vinnigs, Vācijas sūtnis Latvijā, bija apsolījis dzelzceļa sastāvu, ar ko pārvest valsts arhīvu, valdības locekļus un ierēdņus. Taču jau 5. janvārī kļuva zināms, ka vācieši pabeigs pilsētas evakuāciju jau todien un 6. janvārī nekāda vilciena nebūs. Pats Vinnigs ar savu kanceleju Jelgavu bija atstājis jau 5. janvārī pa dienu. Ar lielām pūlēm valdībai līdz ar studentu rotu izdevās iekļūt vienā no pēdējiem vilcieniem.
5. janvāra vakarā bataljons izgāja uz vecajām Olaines pozīcijām, kur vēl kara laikā vācieši bija ierīkojuši samērā stiprus nocietinājumus. Kalpaka bataljons bija sūtīts nomainīt vienu vācu bataljonu. Kā agrāk no Rīgas, tā tagad latviešu un vācu zemessargiem bija jāsedz okupācijas iestāžu un viņu karaspēka izvākšanās.
6. un 7. janvāris pagāja mierīgi, taču 6. janvārī vācu landesvēram, kurš atradās Vecmuižā, uzbruka lielinieki. Vācu zemessargi tika izdzīti un lielinieki nākamajā dienā iespiedās līdz pat Garozai. Tas nozīmēja, ka Kalpaka bataljonam atkāpšanās no Rīgas būtu ārkārtīgi grūta vai pat neiespējama, jo tika apdraudēts atkāpšanās ceļš. 7. janvārī bataljons atkāpās līdz Jelgavai, bet 8. janvāra rītā caur Dobeli līdz Lielaucei, kur 16. janvārī bija tā ugunskristības. Bataljons deva lieliniekiem pirmo prettriecienu. Kalpaks vadīja kauju un guva panākumus, kam tolaik bija ļoti liela morāla nozīme. Taču tā prasīja arī pirmos upurus, kas atdeva dzīvības par Tēvzemes brīvību. Pirmais, kas krita, bija Virsnieku rotas leitnants Kārlis Dambītis. Viņš bija priekšgrupā, uz kuras pirmās uzdūrās ienaidnieks. Bez viņa kaujā pie Lielauces pils vēl krita leitnants Frīdrihs Liepa, kara ierēdnis Vilis Cīrulis un instruktors Jānis Būvmeistars, visi no Virsnieku rotas. Ievainoti bija seši.
Kalpaka bataljons bija mūsu armijas pirmā karaspēka daļa. Sākumā bataljonā bija tikai divas rotas, kopskaitā ap 250 vīru. Bataljona sastāvs gan bija samērā mazs, toties tie, kas bataljonā bija palikuši, bija gatavi uz visu. Uz katru no tiem varēja paļauties, ka tie stāvēs par Latviju līdz pēdējai asins lāsei.
Publikācijā izmantoti fotomateriāli no grāmatas «Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918 – 1940», R., LVVA, 1998.
5. janvārī pulkvedis Kalpaks izdeva savu pirmo pavēli Latviešu atsevišķajam bataljonam:
Pavēle
par Latviešu atsevišķo bataljonu.
Nr.1. 5. janvārī 1919. g., Jelgavā.
1. Ar apsardzības ministrijas priekšrakstu no 5. janvāra š.g. Nr.551 es esmu iecelts par Latviešu atsevišķā bataljona komandieri ar atsevišķā bataljona komandiera tiesībām.
Latviešu atsevišķam bataljonam tiek piedalītas: 1)virsnieku instruktoru rezerves rota, 2) Latgales virsnieku rota ar savām nodaļām, 3) Latgales apakšvirsnieku rota, 4) Cēsu rota, 5) otrā zemessargu rota, 6) trešā zemessargu rota.
2.Visas augšā minētās rotas apvienotas divās rotās, kuŗu sastāvs būtu sekojošs:
I. rota:
Virsnieku rezerves rota
Latgales virsnieku rota
rotas komandieris kapt. Balodis.
II. rota:
a) Cēsu rota
b) otrā Latv. apsardz. rota
c) trešā Latv. apsardz. rota
d) Latgales apakšvirsnieku rota
zem rotas komandiera
št.-kapitana Skujiņa.
Piezīme. Cēsu rota tiks skaitīta otrā rotā kā pirmais posms ar poručiku Puriņu kā posma komandieri. Latgales apakšvirsnieku rota un otrā Latv. zemessagu rota kā otrais posms ar praporščiku Gribovsku kā posma komandieri, trešā Latv. zemessargu rota kā trešais posms ar poručiku Pētersonu kā posma komandieri.
(p.z.) 3.
Pamatojoties uz man dotām tiesībām, ieceļu:
1) Par saimniecības apakšvirsnieku rotas komandieri poručiku Rubuli.
2) Par saimniecības pārziņa palīgu no Latgales virsnieku rotas – poručiku Ērgli.
3) Par bataljona adjutantu no Latgales virsnieku rotas – poručiku Libertu.
4) Priekš sakaru uzturēšanas no virsnieku rezerves rotas – praporščiku Ķīseli.
5) Par naudas maksātāju – praporščiku Rubuli.
6) Par rakstvedi – Jāni Rubuli.
Latviešu atsevišķā bataljona komandiers
Ap. palkavnieks Kalpaks.
