Dažādu rangu viesu delegācijas Latvijas novados pirms gadiem bija modes lieta.
Dažādu rangu viesu delegācijas Latvijas novados pirms gadiem bija modes lieta. Ko tas maksā, par to maz domāja.
Jūrmalā Rakstnieku namā – viesu papilnam no visas bijušās PSRS. Viņiem jārada iespēja apskatīt Latviju un gūt priekšstatu par šejieniešu dzīvi. Man kā dzejniekam liek pavadīt «Pelēkā vilka» autoru no Maskavas. Virziens – zvejnieku ciemi.
Vienā no ciematiem mūs sagaida vietējā vara un tālāk ved uz skolu. Direktoram – dežūrsmaids. «Tas ir mūsu cilvēks!» priecīgs saka viesis no Maskavas un rāda uz direktora sasārtušo degunu.
Pie galda sarunas ir paskaļas, brīvas. Pēc kāda laiciņa zvejnieku kolhoza priekšsēdētājs, sazvanījies ar netālā ciemata zivju apstrādes ceha vadītāju, aicina visus pārcelties uz cehu. Te, pie bagātīgi klātā galda, viesis jūtas vēl brīvāk. Pāri galdam ar saucienu «Pie velna!» aizlido viņa sarkanā grāmatiņa. Priekšsēdētājs to paceļ. «Hm, kāpēc rakstniekam čekista apliecība?»
Atmosfēra kļūst aizvien saspringtāka, rosinu doties mājup. Maskavietis, iznācis no ceha, stūrē prom uz žoga pusi. «Nu lai jau nokārtojas,» nodomāju, taču, kad tādam nolūkam nepieciešamais laika sprīdis ir pārlieku ieildzis, eju meklēt. Kolēģi notveru pie žoga, kad viņš cenšas pārrāpties dzeloņdrātīm. Atvedu uz ceļa un iesēdinu ciemiņu «Volgā», paši braucam nopakaļus ar ciema padomes priekšsēdētāja «Moskviču». Tas lielajam limuzīnam līdzi netiek, taču pusceļā «Volga» ir nobraukta grāvmalē. «Kas vainas?» «Viesis iegāja mežā, nevaru sagaidīt,» atbild šoferis. Cik ilgi tā sēdēsim, eju pa pēdām mežā, bet tās ved atpakaļ ciemata virzienā. Griežam mašīnas atpakaļ, taču no «Pelēkā vilka» autora ne vēsts.
«Jāzvana robežsargiem,» saka ciema padomes priekšsēdētājs. «Te ir pierobežas zona, nav joki.» Pēc neilga laika robežsargu posteņa priekšnieks ar diviem kareivjiem un suni ir klāt. Pēdas uzņemt nav problēmu, un suns ar karavīriem drāž cauri ciematam. Paiet laiks, kad patālu, pie stāvas kraujas jūras malā uzmirdz trīs krāsainas raķetes. «Ā! Signāls «prestupņik poiman» (noziedznieks notverts)!» priecīgs ir robežsargs. Un pēc brīža trīs nosvīduši vīri un suns ir klāt. «Nu kā tu tā!» gribu pārmest ciemiņam. Bet viņš nesaprot – vai tad pastaigāties nedrīkstot?
Ciema padomes priekšsēdētāja plašajā dzīvoklī saklātas guļvietas paliek neizmantotas. Mēs braucam uz Rīgu, jo «stūra» mājā skaidrošanās būs neizbēgama.
Lai gan toreiz «krutku» veikalā nepārdeva, pārmēru viesmīlība pie laba gala neveda.
