Jelgavnieki Inese un Guntis Strazdi ir diplomēti ārsti anesteziologi reanimatologi – sava darba patrioti. Taču, tā kā Latvijā ārstu profesija pamazām sāk kļūt par apsmieklu, reāli tiek apsvērta doma braukt prom no Latvijas.
Lai realizētu sapni un iegūtu diplomu izvēlētajā profesijā, studēt bija nepieciešams 12 gadus, kamēr tajā laikā daudzi viņu klasesbiedri un vienaudži četros gados jau bija ieguvuši jurisprudences vai ekonomikas grādu, «treknajos gados» izveidojuši privātbiznesu un labi iedzīvojušies.Strazdu ģimene tikai tagad ir gatava savam atspērienam. Un vēlas, lai viņu bērniem – Emīlam un Laurai – ir laba izglītība, sava māja, kuras pagalmā rotaļāties, ziedošs puķu dārzs, kur pašiem pēc smagajām diennakts dežūrām relaksēties. Vēl pirms gadu viss likās «forši» – stabils darbs, adekvāts atalgojums, kas ļāva bankā paņemt aizdevumu elementārajām pamatvajadzībām, kas nepieciešamas katrai jaunai ģimenei. Vai par daudz prasīts, un kāda tam visam cena? «Kad beidzu augstskolu, daudziem studiju biedriem bija tikai viena doma – jāpabeidz, lai var strādāt farmācijas firmā, jo tur labi maksāja. Es pieļauju, ka tūlīt būs tas pats. Ja ārstiem samazinās algas, kā sola, par 40 procentiem, mēs arī te nepaliksim. Seši gadi studēt un pēc tam vēl sešus mācīties rezidentūrā, kur rezidenta atalgojums ir 140 latu mēnesī… Lai tagad es strādātu par 300 latiem?» retoriski jautā Inese.Visvairāk kaitina neziņa par rītdienu, un nopietni tiek apsvērta iespēja aizbraukt no Latvijas, apzinoties, ka citur viņu darbs un zināšanas tiks novērtētas…Vairāk par Strazdu ģimeni lasiet sestdienas, 25.aprīļa, «Zemgales Ziņās».
