Jadvigas kundze dzīvo kādā Jelgavas daudzdzīvokļu namā, un par atkritumu izvešanu viņai no pensijas jāmaksā salīdzinoši liela summa. Turklāt sieviete nevar izvēlēties nemaksāt, ja kādu mēnesi drazu sakrājies mazāk. Jadvigas kundze arī pukojas uz tiem, kuri, no mazdārziņiem nākdami, samet atkritumu maisus viņas mājai paredzētajā konteinerā. Brīvdienu vakaros tvertne ar tiem tā piebāzta, ka pašu mājas iedzīvotāju atkritumiem vairs neatrodas vieta. Jadvigas kundze arī cītīgi kopj savu mazdārziņu, kas atrodas 1. līnijas apkaimē, ja no Meiju ceļa pie Autobusu parka nogriežas pa kreisi. Un viņa ik reizi, kad dodas tur strādāt, redz, kā citi jelgavnieki savus atkritumus izmet, kur viņiem liekas ērtāk un izdevīgāk. Ilgi nav jādomā, kuras vietas tās varētu būt. Protams, tuvējās pļavas, ceļmalas un grāvji. Nesenajā talkā pašvaldības sarūpētais konteiners ātri vien tika apkrāmēts ar sadzīves atkritumiem, vecām gultām un citām mēbelēm – vismaz divtik, cik tajā varētu satilpt. Divi mazi skicējumi no Jadvigas kundzes novērojumiem, taču piekritīsiet, šādi funkcionējoša sistēma nav tāda, kādai vajadzētu būt. Ir radīts zināms mehānisms, kas liek centralizētajā sadzīves atkritumu vākšanas sistēmā iesaistīties privātmāju īpašniekiem. Vienlaikus nepastāv nedz motivējošu, nedz piespiedu veidu, kā to darīt mazdārziņu saimniekiem. Pārāk naivi bakstīt viņu sirdsapziņas virzienā. Šajā ziņā viņiem tādas nav. Tā kā rušināšanās dārzos ir prāvas iedzīvotāju daļas ikdienas nepieciešamība, pienācis laiks par viņu «saražoto» atkritumu savākšanu padomāt attiecīgajiem pašvaldības dienestiem.
