Latvijā trako hokejs. Vairākus gadus īpaši piefiksēju šo laiku, kad arī kaligrāfiski cēlie un tikai pavasarim raksturīgā gaismā izgaismotie koki un krūmi iegūst savu pirmo, naivo zaļumu, zāliens vēl šķiet tik perfekti līdzens, bet augļu koki vienā mirklī sijā dzīvi baltās un siltās pārslas. Pavasaris rosina un ceļ augšā emocijas, un vēl tas hokejs!Tajā pavasarī pirms septiņiem gadiem gaidīju piedzimstam savu mazuli, bet Latvija – čempionātu, par ko ik dienas atgādināja televīzija, vēstot, ka līdz turnīram palicis tik un tik dienu. Lieki teikt, ko šie vārdi atgādināja man, bet tā nu sanāca, ka hokejs un meitas dzimšanas diena nu iet roku rokā. Tādas emocijas! Šķiet, tieši tās ir visu notikumu epicentrs un galamērķis, kuru dēļ vērts iesaistīties pasākumā. Un sportā emociju pietiek! Jāsaka gan godīgi, ka nespēju mierīgi un ar baudu skatīties ātrās spēles, tostarp hokeju, jo tajās visa ir par daudz – tempa, spriedzes, dusmu, vilšanās un arī fantastiskā uzvaras prieka. Bet aprīļa beigās un maija sākumā šī spriedze ienāk arī mūsu mājās, jo Latvija elpo ledus, nūju un ripu ritmā. Tāpēc ļaujos, pa pusei neapzināti turot īkšķus par mūsējiem, ik palaikam otrā istabā veicot citus darbus, painteresējoties par rezultātu un noskatoties gūto vārtu atkārtojumus. Šo emociju devu vēl varu izturēt! Apbrīnojami, ko spēj paveikt daži izveicīgi vīri, turpu šurpu slidinoties.Tomēr darbība un emocijas nav vienīgais, kas pulsē un pievelk. Tā himna, ko, apkampušies, viscaur nosvīduši un laimīgi pārguruši, skaļi un pārliecināti dzied hokejisti un līdzjutēji! Šādu patriotismu nespēj izsist neviens piemiņas pasākums kapos un svinīgā līnija skolā, kad patiesi un no sirds jūties piederīgs sarkanbaltsarkanajām krāsām. Tajā ir arī kas maģisks, nodomāju, pēkšņi uztrūkdamās no pirmā miega, kuram biju ļāvusies Latvijas – Šveices spēles noslēgumā. Kā no pilna un sanoša bišu stropa uz guļamistabu plūda «Dievs, svētī Latviju!», un vīrs pieklusinātā balsī, lai nepamodinātu bērnus, steidzās paziņot, ka mēs uzvarējām. Pēkšņi visi kļuvuši par lielu Mēs. Izrādās, ka emocijām ir arī vārds un forma! Tāpēc – lai dzīvo hokejs, basketbols un pārējā varēšana, lai izdodas Eirovīzija un citi nacionāli un pārnacionāli svētki, kas raisa kņudēšanu pakrūtē un sasien šajā sajūtā vairāk nekā vienu cilvēciņu. Tas ir kā ķirsis lielajai kūkai, kuru darina pavasara izjūta, bērnu piedzimšana un panākumi dzīvē. Nu nav mūsu daļā grauzt tikai cietu un sapelējuši garoziņu!
