Krīze draud mūs iznīcināt. Un te kā saukta talkā steidz cūku gripa jeb 21. gadsimta mēris, kas samazinās iedzīvotāju skaitu un līdz ar to samazinās drūzmu uz planētas. Mūsu sen jau ir par daudz. Visus nav iespējams apgādāt ne ar darbu, ne pārtiku, ne jumtu virs galvas. Arvien vairāk ir tādu, kas, kā saka, cīņā par eksistenci palikuši pāri. Izdzīvo stiprākais. Tāda ir pirmatnējā patiesība. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka dabiskā atlase jau notiek un cūku gripa to tikai atvieglos. Protams, teorētiski spriest katrs ir gudrs, taču melošu, ja teikšu, ka pats nebaidos saslimt. Dzīvot man gribas… Bet dzīve ir tik nežēlīga! Katru pavasari vēroju, kā pamazām ar asinīm noklājas asfalts pie mājām. Tieši gar tām ved varžu migrācijas ceļš. Akurāt pāri šosejai! Vardes dodas tai pāri uz dīķi, lai tur pārotos. Šis instinkts ir spēcīgāks par nāves briesmām. Man žēl varžu. Laiku palaikam kādu izglābju, pārnesu pāri ceļam. Taču, lai visas šādi pažēlotu, esmu par slinku. Tāpēc samierinos ar asiņu pleķiem uz asfalta, cenšos neskatīties uz tiem.Daudz domāju par to, ka pārāk bieži man uz kaut ko jāpiever acis. Pat nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Lasu partiju programmas novada vēlēšanām un prātoju: cik visi gudri kļuvuši! Tā tas bijis vienmēr šajā priekšvēlēšanu laikā. Tikai kāpēc esam nonākuši galīgā dimbā? Un kāpēc lamājam visus un katru politiķi? Ja nespējam cienīt nevienu no viņiem, vai cienām sevi? Kāda ir mūsu šodienas vērtību orientācija? Vai tas ir vakardienas un šodienas noliegums? Bet kā būs ar rītdienu? Vai tā būs labāka un mēs paši tajā?Maijā mani velk uz kapiem pie brāļiem. Savādi. Agrāk tur – kā jau kapos – valdīja drūma noskaņa. Bet tagad tā ir jauniešu tusiņu vieta. Sēž jauniešu bariņš akmens kareivja un raudošās mātes – Dzimtenes – pakājē, uzpīpē, sadzer. Vai viņiem to pārmest? 9. maijā tur taču pilnīgi oficiāli notiek svinības ar alkoholu, dziesmām. Piemērs ir dots. Kāpēc gaidīt noteiktu datumu? Var svinēt, kad vien sirds vēlas un prasa. Un tad man iešaujas prātā, ka jau sen sirgstam ar cūku gripu, jo esam iestiguši parādos, apātijā, bezprincipos, necieņā, nevīžībā, vienaldzībā un galvenokārt slinkumā. Krīze jau nav vērojama tikai ekonomikā, tā ir arī mūsu domāšanā. Mēs šodien stagnējam trakāk nekā padomijas laiku beigu galā. Laiks mainīties! Dzīsim projām cūku gripu!
