Ne Valdmanim, ne Šemetam nejautāja, vai viņi vēlas atbrīvot Eiropu no nacisma.
Atkal tuvojas 9. maijs, ko kaimiņvalstī Krievijā atzīmē kā vienus no lielākajiem svētkiem – Uzvaras dienu. Latvijā tā ir Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Mūsu valsts vēsturē šis posms ir sarežģītāks. «Novadiņā» lūdzu uz sarunu divus jelgavniekus, kuriem tolaik iznāca karot padomju armijā, – Frici Valdmani un Frici Šemetu. Ar kaujām uz tēvzemi«Durkļu cīņās man nav nācies iet. Taču no pretinieka lodēm cīņubiedri krita turpat līdzās, un arī man reiz trāpīja šautenei, ko biju uzlicis uz muguras. Nezinu, kas pasargāja,» stāsta F.Valdmanis. Viņš karoja 43. Latviešu strēlnieku gvardes divīzijas Sakaru bataljonā. Fricim kā telefonistam ierakumos iznāca būt mazāk nekā kājniekiem. Bet, kad kaujās sakaru vadi tika pārrauti un līniju vajadzēja atjaunot, risks krist no lodes vai šāviņa šķembas varēja būt vēl lielāks. Droši vien daudzi jelgavnieki F.Valdmani atceras kā teicamu, laipnu autobusa šoferi, kura foto rotāja pilsētas Goda dēli. Tuvinieki viņu pazīst kā ļoti labu vīru, kuram kopā ar sievu (diemžēl nu jau nelaiķi Gaidu) pietrūka vien nieka septiņdesmit dienu līdz dimanta kāzām – 60 gadu laulības jubilejai. Taču šoreiz stāsts par F.Valdmaņa agrās jaunības gadiem, kuros pēkšņi ienāca komunistiskās represijas un karš. F.Valdmanis kā ģimenē vienīgais dēls piedzima 1925. gadā Krievijā, Kolomovas latviešu ciemā netālu no Sanktpēterburgas. «Uz Krieviju izceļoja jau vectēvs, kuram tāpat kā vēl vairākiem desmitiem latviešu ģimeņu Čudovas rajonā piešķīra 15 hektāru zemes. Pēc revolūcijas, nākot pie varas komunistiem, Kolomovas latvieši no viensētām tika sadzīti komūnā, bet 1937. gada staļiniskajās represijās likvidēja arī latviešu skolu un apcietināja inteliģenci un vadošos darbiniekus. Bez kāda iemesla augstākais soda mērs tika piespriests arī Friča mātei, kolhoza «Strēlnieks» grāmatvedei Zinaīdai Valdmanei. Vīrs un dēls par to uzzināja tikai pēc kara. 1941. gada vasarā, kad Padomju Savienībā iebruka vācu karaspēks, Fricis ar tuviniekiem devās bēgļu gaitās dziļāk Krievijā. Tur 1942. gada augustā deviņpadsmitgadīgo puisi iesauca armijā, un viņš nokļuva 130. Latviešu strēlnieku korpusā. Kaujās pie Starajas Rusas, Veļikijiem Lukiem Fricis zaudēja cīņubiedrus. 1944. gada jūlijā, ieņemot Škauni, viņš pirmo reizi ieraudzīja Latviju. Padomju armijai ienākot Rīgā, ko vācieši atdeva bez kaujas, latviešus pirmos pilsētā nav laiduši, jo neuzticējušies. Pirmās telefona līnijas pēckara Rīgā, pirms vēl tika atjaunota tramvaju satiksme, gan ir F.Valdmaņa bataljona vīru ierīkotas. Karu viņš beidza Kurzemē. Tūlīt pēc kapitulācijas, skatieniem pavadot gūstekņu kolonnu, kāds karabiedrs starp vācu armijā dienējušajiem leģionāriem ieraudzījis savu brāli, taču apsardze nav ļāvusi viņiem kaut uz īsu brīdi satikties. Domājot par lielo politiku, Krievijas prezidentu apsveikumiem, ko viņš saņem 9. maijā, Fricis teic, ka Jeļcins bijis iejūtīgāks par beidzamajiem, jo labo novēlējumu vārdiem pievienojis arī nelielu summu. Vienkāršam pensionāram ne Latvijā, ne Krievijā izdzīvot taču nav viegli. Māte nepazina dēluF.Šemets piedzima 1925. gadā bērniem bagātā rentnieku ģimenē. Ienākot vācu armijai, viņš Zvārdes pusē piedzīvoja pašu latviešu drausmīgu vardarbību un patvaļu. «Pagastā bija lielsaimnieka dēls Voldemārs Poļakovs, kura banda, atriebjoties par padomju okupācijas gada pārestībām, nogalināja divdesmit vienu pagasta iedzīvotāju. Poļakoviem bija divi dēli – otrs ļoti godīgs cilvēks,» stāsta F.Šemets. Fricis gribējis kļūt par piensaimnieku. 1944. gada vasarā, kad Latvijā ienāca padomju armija, viņš strādāja mācību praksē Vadakstes krejotavā. Jaunie okupanti deviņpadsmit gadus veco puisi ieslodzīja šķūnī, pratināja, kāpēc nav bijis vācu armijā. Vācieši viņu iesaukt vienkārši nepaspēja. Kopā ar tūkstošiem vienaudžu Frici nosūtīja uz mācību vienību Višņijvoločokā Krievijā. «Mēs bijām kā gūstekņi. Daži puiši mēģināja bēgt, bet kur tu svešā zemē bez valodas paliksi! Vienu dezertieri, kurš pat nebija vēl devis karavīra zvērestu, pulka ierindas priekšā nošāva,» atceras F.Šemets. Par Oderas forsēšanu 1945. gada aprīļa sākumā viņam piešķīra medaļu «Par drošsirdību». Ar smaidu vīrs teic, ka tāda apbalvojuma vietā labāk būtu mājās palaiduši pie vecajām brūtēm. Friča kara laime bija nejauša nokļūšana čehu tanku korpusā. Gan Kurzemē, gan kaujās par Berlīni nāvē tika iedzīts daudz vairāk padomju karavīru. Kopā ar 31. Čehu tanku brigādi viņš pēc Oderas forsēšanas ieņēma Prāgu. Piedalīties kaujās iznāca salīdzinoši maz. Pēc kara Fricis dienēja Habarovskā, Kēnigsbergā, Šauļos, Daugavpilī un Aucē. Sakari ar ģimeni bija pārtrūkuši. Te piepeši viņš kādu dienu Auces tirgū ieraudzīja tēvu un māti, kuri pārdeva pašu saimniecībā izaudzēto. Dēls nezaudēja humoru. Viņš piegāja pie mātes un, izlikdamies par pircēju, kaut ko prasīja krievu valodā, ko bija apguvis pavisam nesen. Māte dēlu karavīra formā nepazina, tad pēkšņi attapās tēvs: «Tas jau Fricis!» Pēc tam gan bijusi tāda raudāšana, ka briesmas. Atceroties staļiniskā režīma pirmos pēckara gadus, F.Šemetam ir neatbildēts jautājums: «Kur palika karā sakropļotie, aklie krievu frontinieki, kas lielā skaitā ubagoja dzelzceļa stacijās? Pēkšņi vienā brīdī tie pazuda. Runāja, ka viņiem uzceltas sanatorijas, taču Fricis par to šaubās. Viņš domā, ka labākajā gadījumā tie atraduši patvērumu laukos. Viedais vīrs piebilst, ka tas bija terora laiks, kad cilvēki par mazāko brīvdomību un dažādu citu absurdu iemeslu dēļ pazuda bez pēdām. Savu dzīvesdraugu Loniju viņš satika pēc demobilizācijas Jelgavā. Abi apprecējās 1952. gadā, ģimenē izauga meita, ir mazbērni. Domājot par nākotni, F.Šemets teic, ka tāda krīze ilgi nevarot būt. Par ES birokrātijas ilgtspējību gan viņam ir šaubas.
