Klajā nākusi mūsu novadnieces Ievas Pogas pirmā dzejoļu grāmata «Patiesa mīlestība».
«Kamēr citi bērni lasīja pasakas, es – Ojāra Vācieša dzeju,» atklāj jelgavniece, kura tomēr sevi kautrējas saukt par dzejnieci. «Man vienmēr licies, ka dzejnieks ir kas īpašs, bet draugi teic, ka manis rakstītais ir dzeja.»Sākumā Ieva mēģināja apsēsties pie galda un rakstīt. «Bet tā nav dzeja. Dzeja ir tad, kad tā pati atnāk,» spriež jelgavniece. Viņai dzejoļi parasti rodas brīžos, kad dvēsele runā skaļāk par prātu, «kad sirds jūtīga, kad sev sāc uzdot jautājumus, uz kuriem ne vienmēr ir atbildes. Nav noteiktas vietas un laika, ir tikai ceļa meklēšana pie sevis.»Ieva atklāj, ka lielākoties dzeja tapusi, vadoties no pašas sajūtām, personīgajiem pārdzīvojumiem, kā arī – skaistas dienas. Dažreiz gadījies, ka dzejolis, uzrakstīts vienā vakarā, nākamajā dienā uzrunā pavisam citādi.Ikdienā Ieva ir farmaceite aptiekā un studente Rīgas Stradiņa universitātē. «Liekas, darbs ir pilnīgi pretējs dzejas rakstīšanai, tomēr īsti tā nav. Ikdienā ar cilvēkiem man jābūt iejūtīgai, saprotošai. Dzejoļos ir tikai manas sajūtas, manas emocijas, tur nav citu cilvēku dzīves,» stāsta māksliniece.Grāmata rakstīta vecākiem, mīļajiem dvēseles draugiem un sev. Tās aizmugurē lasāms: «.. ja tu sajūtās atradīsi sevi, tad zini – mēs dvēselē vienoti.»Vairāk lasiet piektdienas, 8.maija, «Zemgales Ziņās».
