Agita Sakse, VAS «Latvijas autoceļu uzturētājs» Iekšējā audita daļas auditore, kaislīga hokeja fane.
Šī un daļa iepriekšējās nedēļas man aizritēja tikai un vienīgi hokeja kaislību pavadā. To, ka arī šogad braukšu uz pasaules čempionātu hokejā Šveicē, zināju jau pagājušajā gadā, atgriežoties no Kanādas. Emocijas un atmosfēra, vērojot hokeju klātienē, nav atsverama ar televīzijas komentētāju sniegto informāciju. Arī līdzbraucēju kompānija bija zināma un pārbaudīta – sporta draugu klubs «Namejs», kurā esmu iesaistījusies. Ar «Nameju» iepazinos pirms gada, gatavojoties ceļojumam uz Kanādu, jo tūrisma firmas piedāvāja biļetes tikai uz trim Latvijas izlases spēlēm, tāpēc sameklēju «namejiešus». Uz hokeja čempionātiem braucu jau septīto gadu, tāpēc ar tīru sirdsapziņu pielīdzinu sevi patiesajiem faniem.Mūsu draugu pulciņā bijām izvēlējušies lidot līdz Milānai un tad ar īrētu auto doties līdz Bernei un mājvietai Interlakenā. Gods un slava Šveices «ceļiniekiem», jo vērojot ceļa zīmes ir ļoti viegli nokļūt nepieciešamajā vietā. Tās ir lielas, saprotamas, un to ir ļoti daudz. Karti iegādājāmies vien trešajā dienā, taču arī līdz tam nokļuvām visur, kur bija nepieciešams. Bijām jau uz pirmo mūsu izlases spēli pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirms došanās uz halli, mūsu mašīnas izpušķojām ar Latvijas karodziņiem un uzlīmēm – «Latvians are cool» (no angļu valodas – Latvieši ir forši!), lai paši savējos atpazītu jau pa gabalu un arī citi zinātu, ka neesam nejauši garāmgājēji, bet Latvijas fani. Uzskatu, ka pirmā spēle mūsējiem bija iesildīšanās turpmākajām uzvarām. Rezultātu 2:4 pieņēmām kā faktu un ļoti nepārdzīvojām, jo zinājām, ka uzvaras vēl būs. Ejot uz autostāvvietu, omu uzlaboja daži ceļā satiktie izlases spēlētāji, no kuriem gan tikai Mārtiņš Karsums piestāja uz pāris vārdiem. Sports paliek sports – uzvar stiprākais vai veiksmīgākais, viņš teica.Tālāk sekoja Latvijas izlases uzvaras gājiens četru spēļu garumā. Mūsējie bija ne vien veiksmīgāki, bet arī parādīja patiesi labu spēli, saliedētību un izturību. Ko tas no viņiem prasīja, zina tikai paši spēlētāji. Spēles dienā ar Zviedrijas komandu lija, bija vēss, un, tā kā šo valsti hokejā vēl nekad nebijām uzvarējuši, izjūtās dominēja liela, liela cerība. Protams, skaļi izskanēja tikai viena doma – par uzvaru. Un tā pienāca! Bija redzams, ka pēc spēles zviedru fani bija krietni apjukuši. Pieļauju – spēlētāji arī. No Latvijas izlases tik labu sniegumu vēl nebijām pieredzējuši. Puiši cīnījās līdz galam, visi kā viens. Trešajā periodā biežs viesis uz spēlētāju soliņa bija ožamais spirts, taču mūsējie spēja mobilizēties, un zviedriem šoreiz nācās piekāpties. Latvija – uzvara!Spēli ar Šveices izlasi vērojām roku rokā ar mājinieku faniem, kuri līdz pašām beigām bija pārliecināti par savas komandas uzvaru. Atzīšos, arī mēs. Pēc spēles šveicieši izpildīja dziesmas pie sava karoga un nostiprināja pārliecību, ka arī viņi ir labi savas izlases fani.Pēc uzvaras pār Austriju mums izdevās satikt Latvijas izlases spēlētājus. Sportisti sniedza autogrāfus, fotografējās ar faniem, un vēlreiz apliecinājām savu atbalstu viņiem, kā arī novēlējām spēku un veiksmi turpmāk. Mūsējie ir vislabākie!No hokeja brīvajā laikā pārliecinājos, ka Šveice tiešām ir viena no krāšņākajām vietām Eiropā, kur esmu bijusi. Man kā Zemgales līdzenuma iedzīvotājai katru dienu bija arvien jauni iespaidi par kalnu diženumu un dažādību – nevienu dienu tie nebija vienādi. Laika apstākļi mūs pārāk nelutināja, taču pat mākoņi kalnos izskatījās skaisti. Interlakena manos iespaidos vienmēr paliks kā vieta, kur valda miers un vārdos neaprakstāms skaistums. Ceru, ka Šveice drīz atkal būs hokeja čempionāta rīkotājvalsts, bet jau tagad esmu gatava nākamajam pasaules čempionātam Vācijā, kur Latvija noteikti pakāpsies vēl augstāk!
