Man kā jelgavniekam nepatīkami to atzīt, bet diemžēl arī mūsu pilsētā nekārtības joprojām pārpārēm. To saku ne jau tāpēc, lai atkal kritizētu, bet lai norādītu uz kļūdām, kas jālabo. Arī pats esmu gatavs uzņemties daļu atbildības par veicamo darbu.
Sākt gribētos nevis ar sīkām saimnieciskām nebūšanām, bet gan ar principiem. Mūsu attieksmi gan pret valsti kopumā, gan pret mūsu pilsētu raksturo darbības vadmotīvs, mērķis. Ja Brīvvalsts laikā sabiedrības darbības pamatā bija mums īpatnējā latviskā pasaules skata izpaušana visās jomās, tad pašlaik par kaut kādu vienojošu ideju valstī un pilsētā nevar runāt. Simboliski – divdesmitajos gados tika izveidots piemineklis mūsu pilsētas atbrīvotājiem no svešzemniekiem, bet pašlaik pie Driksas esam uzstādījuši pieminekli iekarotājiem krustnešiem, kas latviešus uzskatīja par zemcilvēkiem, kam savā zemē nepienākas ne izglītība, ne citas sociālās tiesības.
Šī idejiskā pamata trūkums izpaužas visās dzīves jomās. Tā vietā, lai rūpētos par latviešu kultūras attīstību, paši latvieši joprojām turpina atgremot citu kultūru sasniegumus, vēl papildus līdzekļus novirzot „mazākumtautību kultūras attīstībai”. Neskatoties uz cieņu pret jebkuru kultūru tās dabiskajā vidē, jāsaka, ka mēģinājumi iedēstīt krievu, baltkrievu un citu iebraukušo tautību kultūras Latvijas vidē ir tas pats, kas mēģinājumi ķemmēt matus ar grābekli. Tikai latviešu kultūra var nodrošināt saskaņu ar Latvijas dabas, vēsturisko, sabiedrisko un ekonomisko vidi. Citas kultūras ārpus savas dabiskās vides šo saskaņu tikai jauc, kā to vēlreiz apliecināja šī gada 9. maija svinēšana Jelgavā – pilsētā, ko padomju armija nolīdzināja līdz ar zemi.
Vienojošas idejas trūkums uzskatāmi atspoguļojas arī Jelgavas pilsētvidē. Pilsētas centrs kļuvis par dažādu nesaskaņotu kultūru cīņas vietu, kur mēģina sadzīvot senās Jelgavas arhitektūras atliekas, padomju laika „kastītes” un mūsdienu arhitektūras „brīnumi”. Pat vienas mājas noformējumā bieži vien nav kopēja vadmotīva, jo katrā pirmā stāva dzīvoklī iekārtojies savs veikals, kas iekārtots atbilstoši tā saimnieka formu un krāsu izpratnei. Ko var gribēt, ja pat pilsētas kultūras nams izkrāsots tikai no vienas puses bezgaumīgi zaļā krāsā, kas kontrastē ar visu apkārtējo vidi.
Kārtības nav arī pilsētas plānošanā, jo sporta un kultūras būvēm vai zaļajai zonai paredzētas vietas tiek aizbūvētas ar angārveidīgiem tirdzniecības centriem, sporta komplekss tiek celts privātmāju kvartāla vidū, bet pilsētas jaunajos dzīvojamo māju rajonos pat nav paredzētas zaļās zonas. Ja neskaita pilsētas centrālās ielas rekonstrukciju, brīžiem nav skaidras arī izvēlētās ielu atjaunošanas prioritātes.
Saimnieciskajā jomā pieļautas tās pašas kļūdas, kas valstī kopumā (vai gan savādāk varētu būt, ja pie varas tās pašas partijas). No seniem laikiem zinām, ka veiksmīgos laikos jāveido uzkrājumi, ko izlietot grūtajos laikos. Pilsētas budžets līdzšinējos gados tika plānots pēc pilnīgi ačgārna principa, jo pat „treknajos gados” netika veidoti uzkrājumi, bet gan ņemti papildus aizņēmumi. Rezultātā pilsētas saimnieciskā situācija pašreizējās krīzes apstākļos ir traģiska, jo nav nekādu rezervju, bet to vietā – pamatīgas saistības. Vēl vairāk – pat pašlaik, kad zināma gaidāmā sociālā katastrofa, dome turpina aizņemties, lai realizētu olimpiskā centra un citus projektus.
Runājot par prioritātēm, nevar nepamanīt, ka Jelgavas budžets joprojām nav piemērots saimnieciskās krīzes apstākļiem. Sociālām vajadzībām un kārtības nodrošināšanai atvēlēto līdzekļu apjoms pieaudzis tikai nedaudz, bet joprojām tiek plānoti pietiekami vērienīgi būvniecības un dažādu pamatlīdzekļu iegādes projekti, bez kuriem varētu kādu laiku iztikt. Arī pašvaldības administrācijā strādājošie joprojām nav pieņēmuši domu, ka līdzekļi ir jātaupa, jo pat šajos apstākļos atsevišķas iestādes atļaujas tērēt vairāk kā tūkstoti latu „uzkodu nodrošināšanai semināros” (runa ir par mistisko veidojumu – Zemgales enerģētikas aģentūru).
Tāpat kā visā valstī, arī Jelgavā pilsētas budžets ir aplipis ar dažādiem parazītiem. Tas vērojams gan siltumapgādes, gan atkritumu apsaimniekošanas, gan ielu uzturēšanas, gan sabiedriskā transporta nodrošināšanas pakalpojumu jomās. Dažs labs pat pamanās par nesamērīgi augstu cenu iznomāt pašvaldības iestādēm telpas.
Tāda nu ir mūsu pilsētas skumjā realitāte. Mēs, protams, varam cerēt, ka valstī un pilsētā notiekošais pie varas esošajiem beidzot ļaus aptvert to ļaunumu, kuru tie ar savu darbību ir nodarījuši. Tomēr arī pašiem iespēju robežās jāpiedalās, lai situāciju vērstu par labu. Aicinu visus pašvaldībā strādājošos (arī citās partijās esošos) pievērsties sekojošu uzdevumu īsenošanai:
- Pārkārtot budžetu, lielāku daļu līdzekļu novirzot sociālajam atbalstam pilsētnieku pamatvajadzību (mājoklis, uzturs, izglītība) nodrošināšanai. Līdzekļi jāpārdala no dažādiem investīciju projektiem, bez kuriem krīzes laikā var iztikt.
- Novirzot esošos pašvaldības darbiniekus, izveidot speciālu iestādi, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbības atbalstu pilsētā. Ražotāju piesaistē darboties aktīvi, nevis nogaidoši, izstrādājot speciālus individuālus piedāvājumus (infrastruktūra, nodokļu atlaides, darbinieku apmācība) Latvijas un ārvalstu ražotājiem, kas atver savas ražotnes Jelgavā.
- Piemērot profesionālās izglītības un pieaugušo izglītības sistēmu darba tirgū pieprasītu speciālistu sagatavošanai (sevišķi, ražošanas jomā).
- Veidot Jelgavā latvisku pilsētvidi, izstrādājot vienotas arhitektūras, krāsu un citu pilsētvides elementu vadlīnijas (līdzīgi, kā tas jau izdarīts Ventspilī). Aktīvāk atbalstīt tradicionālās kultūras kopšanu, sevišķi veidos, kas ļauj to piemērot mūsdienu apstākļiem.
- Nesaudzīgi apkarot korupciju un nesaimniecisku līdzekļu izlietošanu pašvaldības iestādēs, nodrošinot reālu konkurenci visos publiskajos iepirkumos.
