Aizvien nopietnāk un pārliecinošāk publiskajā telpā izskan runas par maksājumu, kas apspriests jau pirms gadiņiem četriem un periodiski piedzīvojis jaunus uzplaiksnījumus, taču ne sabiedrības masveida atbalstu.Abonentmaksa par sabiedriskajiem medijiem. Pagaidām tā tiek mālēta šķietami pieticīgās trīs latu robežās. No vienas puses, var jautāt, cik šī maksa adekvāta pašreizējai ekonomiskajai situācijai un iedzīvotāju maksātspējai, no otras, – kā vispār saglabāt sabiedriskos medijus kā «šķiru».Lai cik spiedīgi būtu apstākļi, trīs lati mēnesī absolūtajam vairākumam iedzīvotāju nebūt nav kritiska summa, taču rezultāts – aptuveni pāris iekasēto miljonu – beidzot varētu ļaut izrauties no mūžīgā vāveres riteņa sindroma, kad nav iespējams paaugstināt pārraižu kvalitāti līdzekļu trūkuma dēļ, bet no kurienes tie gan radīsies, ja reklāmdevēji, zināt, naudu labprātāk iegulda tur, kur kvalitāte un līdz ar to atdeve ir labāka.Vismaz Latvijas situācijā palikšana bez valsts televīzijas un radio nozīmētu virkni gana nevēlamu parādību. Piemēram, programmu daudzveidības ierobežojumus, arī par to tiesu, ko nodrošina nacionālais pasūtījums. Nu neķēpāsies komerctelevīzijas ar, piemēram, darbietilpīgu bērnu raidījumu veidošanu, ja gana ienesīgas ir «purnā sitamās» multenes un citi jeņķu «ekrāna subprodukti».Nākamā negācija – daudz plašākas iespējas varas aprindām un to sponsoriem manipulēt ar sabiedrisko domu – nav grūti nojaust, ka sabiedrisko mediju izzušanas gadījumā komerckanālu virzienā kā lemingu bars pavasarī straumēm dotos apšaubāmi «eksperti», lai auditorijai iebarotu kārtējo «pareizo un vajadzīgo» uzskatu… Vai tas mums nepieciešams? Droši vien ne, tā ka atliks vien sagrabināt pēdējās patriotisma paliekas un latus un… maksāt.
