Rimšēvičs: uz attīstības sliedēm Latvija varētu nostāties pēc diviem gadiem.
Svarīgi, ka diskusiju tonis pasaulē ir mainījies, un tagad tiek pieļauts, ka ASV ekonomika varētu atkopties jau šā gada beigās, uzsver Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Tā ir laba ziņa Latvijas eksportētājiem un valsts ekonomikai kopumā, saka centrālās bankas vadītājs. – Vai Latvijas Banka patlaban redz kādus signālus, kuri ļauj runāt ja ne par situācijas uzlabošanos, tad vismaz par tās stabilizēšanos. Piemēram, šopavasar audzis kokmateriālu eksports. Ir arī citas cerīgas ziņas?No vienas puses – labās ziņas ir deficīts, bet tajā pašā laikā ekonomiskās diskusijas tonis pasaulē mainās. Pirmie, kas uzdrošinājās ierunāties, ka ekonomika varētu atkopties jau šā gada 4. ceturksnī, bija amerikāņi, un, balstoties uz viņu piesardzīgo optimismu, dzirdam prognozes, ka nākamgad arī Eiropa varētu atkopties. Runājot par lielām, globālām norisēm, manuprāt, tas ir pats svarīgākais. Kāpēc tas ir nozīmīgi? Ja atkopsies ASV ekonomika, tad – Eiropa, no tā savu labumu gūs arī Latvija, jo eksportētājiem atkal atvērsies šie tirgi. Turklāt Latvija pēc reformām būs daudz konkurētspējīgāka. Man nav ne mazāko šaubu, ka tuvāko pāris gadu laikā Latvija atgriezīsies pie kopprodukta pieauguma ar daudz stabilāku un ilgtermiņā izturamo izaugsmi, nekā tas bijis līdz šim.– Kopējam noskaņojumam mainoties, varētu pierimt arī diskusijas par lata devalvāciju?Pēdējā laikā es šādas diskusijas neesmu dzirdējis, vien pa retam kādu paziņojumu, ka to vajadzētu darīt, jo tas, lūk, esot vienīgais Latvijas tautsaimniecības glābšanas ceļš. Bet vienīgā diskutētāja un savas pozīcijas pamatotāja līdz šim bijusi Latvijas Banka: nacionālās valūtas devalvācijas radītie zaudējumi iedzīvotājiem un tautsaimniecībai kopumā būtu dziļāki, nekā to atsvērtu šķietamie vai reālie ieguvumi eksporta konkurētspējā. Kas attiecas uz baumām un pareģojumiem par to, kas notiks, esmu priecīgs, ka šogad tādus nav nācies dzirdēt, kas ir apliecinājums tam, ka cilvēkos ir arvien lielāka izpratne par šiem procesiem. Arī tie, kas vēlējās iestāstīt, ka budžeta grozījumi tiek veikti, lai glābtu latu, ir bankrotējuši. Budžeta grozījumiem nav nekāda sakara ar lata stabilitāti. Tie ir grozījumi, kuri jāveic neatkarīgi ne no kā, lai turpinātu finansēt valsts funkciju veikšanu. – Runājot par budžeta grozījumiem, vai, jūsuprāt, bija iespējams samazināt valsts tēriņus, neaiztiekot sociālo sfēru – pensionārus, ģimenes ar bērniem?Tā nu gan ir Latvijas valdības prioritāte pieņemt lēmumus – kurā vietā samazināt, kurā pielikt. Un mēs nekad neesam jaukušies līdzekļu pārdalē. Ja reiz valdība tādu lēmumu pieņēmusi, tad tas signalizē par tās prioritātēm. Pašlaik prioritāte bijusi par labu ekonomiskās situācijas sildīšanai un struktūrfondu līdzekļu saglabāšanai budžetā. – Iespējams, cilvēkiem būtu vieglāk šos sāpīgos lēmumus pieņemt, ja valdība, tos komunicējot, noteiktu konkrētu termiņu valsts izvešanai no krīzes un apsolītu, ka pēc noteikta laika viss atgriezīsies savās vietās.Pilnīgi piekrītu. Es domāju, ka šajos trauksmainajos laikos komunikācija no visām pusēm varēja būt labāka un daudzi lēmumi varētu tikt paskaidroti precīzāk – it īpaši tas, kāda bija sākotnējā situācija un kāpēc šīs lietas jāveic. Kaut vai sākot ar to, ka ilgtermiņā šāda attīstība, šāda izdevumu struktūra Latvijā nebija uzturama un ka iepriekšējos gados diemžēl tika pieļautas kļūdas un [atalgojuma] augšupeja ar 25–30 procentiem gadā nevarēja turpināties visu atlikušo dzīvi. Diemžēl pasaulē nekur tā nenotiek, mēs bijām pārāk lielā eiforijā. Mans personīgais viedoklis: ja mēs skatītos uz valsts pārvaldi kā uz uzņēmumu, būtu daudz vieglāk ar cilvēkiem arī komunicēt un paskaidrot, ko mēs attīstām, kādām nozarēm dodam un kurās jomās cilvēkus apmācam, ja Latvijā ir koki, meži, attīstīta farmācija, ķīmija, koksnes apstrādes ķīmija utt., tad šis dialogs veidotos daudz labāk. Patlaban dzīvojam tā: diena pagājusi – ir labi. Kaut kam naudas pieticis, esam nodzēsuši kādu ugunsgrēku, bet mēs neredzam Latvijas attīstību nākamajos 5 – 20 gados. Tāpēc ir ļoti svarīgi vienreiz tomēr skatīties uz valsts attīstības stratēģiskajām prioritātēm, šīm prioritātēm nodrošināt līdzekļus – tad šajā kontekstā neviens arī neaizmirstu ne par skolēniem, ne studentiem, ne arī pensionāriem. Jo neviens sevi cienošs uzņēmums nekad «neapbižo» ne savus nākotnes darba ņēmējus, ne savus bijušos darbiniekus. Jebkurš sevi cienošs uzņēmums rūpējas, lai viņiem būtu labas pensijas, lai studentiem būtu stipendijas un iespēja paņemt kredītu, lai būtu attiecīga mācību kvalitāte utt. – Kāda tad ir jūsu recepte – kā valstij tuvākajos gados attīstīt ekonomiku, lai spētu arī atdot to lielo parādu, ko esam uzņēmušies? Tas ir jautājums, ko jebkurš uzņēmums savās valdes un padomes sēdēs risina dienu un nakti: kā nopelnīt? Kādi ir mūsu izdevumi un kādi ir mūsu ieņēmumi? Pirmām kārtām jāsāk ar to, lai mūsu izdevumi nekad nepārsniegtu ieņēmumus. Ja nu reiz tas notiek un mēs redzam, ka attiecīgā brīdī jāņem kredīts, tad ļoti skaidri redzam, kā šo kredītu būsim spējīgi atdot. Mēs visu šo laiku esam aizņēmušies, bet lāgā arī neesam sapratuši, ko tad esam attīstījuši. Mēs ļoti daudz naudas esam noēduši. – Kā vērtējat ideju par to, ka Valsts kase varētu laist klajā obligācijas, lai aizņemtos naudu arī no iedzīvotājiem?Es to vērtēju kā tādu izmisuma soli, jo summas, ko būtu iespējams iegūt, ir ļoti nelielas un varētu palīdzēt risināt nelielas īslaicīgas problēmas. No administrēšanas viedokļa izmaksas būtu ļoti augstas.
