Lai arī laiku palaikam mans mobilo sakaru līdzeklis nobrēcas, ka īsziņu krātuve izsmēlusi savus limitus, nedodu pavēli automātiski visu izdzēst nebūtībā, jo starp sausiem faktu konstatācijas pelniem iejauktas vairākas dārgas pērlītes. Gan par to, ka esmu mīļākā un labākā, gan dzīvību un nāvi. Iespējams, tas skan nedaudz «frīki», bet šīs pēdējās turu par atgādinājumu eksistencei, lielajam (bet varbūt tomēr mazajam) dzīves skrējienam…Pirmo saņēmu īsziņu par piedzimšanu – svinīgi paziņojam, ka tajā stundā un minūtē mūs ar savu ierašanos pagodinājis jauns cilvēks. Sajūtās šis mirklis ir ļoti balts un cerīgs, kaut apzinies, ka pasaule nav un nebūs tā vieglākā vieta. Lai kurā ģeogrāfiskajā punktā, valstī, ģimenē vai kastā būtu ierakstījies, cilvēku vienmēr vajās spiediens izdzīvot fiziski, garīgi un emocionāli.Spiedīs apziņa, ka jāiegūst pienācīga izglītība, lai dabūtu darbu, kas nozīmēs ne tikai pilnu vēderu un siltu istabu, bet krāsainajos papīrīšos un džinkstošajās monētās ieskrāpētu krietnu daļu dzīves. Iespējams tādēļ, zaudējot ienākumus, daudziem zūd pamats un jēga… Spiedīs vajadzība piederēt un būt mīlētam, kuras piepildīšanai izmisīgi tiks meklēti arī nelegāli līdzekļi – kontrole, manipulēšana un pielīšana. Tomēr labvēlību nevar viltīgi izvilināt, pieburt vai pieprasīt. Tā vienkārši IR, bet, ja NAV, nelīdzēs apelēšana pie burta, ka pienākas. Tā būs kā spļaušana pret vēju, peldēšana pret straumi un sevis mocīšana. Vai tas tev izdevīgi?Spiedīs arī vēlme saprast, kas esmu un ko no manis vispār vajag šajā laikā un telpā. Vai mani vēl pirms vecākiem radījis mērkaķis, citplanētietis vai Dievs? Vai būšu vienmēr? Kas ir tā gaisma tuneļa galā? Un ja nu elle? Vajag salīdzināšanos! Tā jāatrod… Tāpēc skrienu, meklēju un sitos. Un tā bez gala. Iespējams, tādēļ tik trāpīga tā otra īsziņa: «Man vajag elpu un mieru!» dažas dienas pirms cilvēka aiziešanas… Loks noslēdzies. Šo sajūtu gan nesauktu par melnu un bezcerīgu, kaut izvadītāji kapos to tādu rada, strinkšķinādami uz trauslākajām dvēseles stīgām. Dažkārt mums ir savāda attieksme pret negrozāmām lietām, kas zināmas jau krietni pirms notikšanas. Būtu jāgatavojas, bet negribam. Droši vien tā paša spiediena dēļ, kas dzen un vajā, tūlīt pēc iznākšanas no treniņnometnes – bērnības!
