Katrā cilvēkā ir kaut kas īpašs un interesants.
Katrā cilvēkā ir kaut kas īpašs un interesants. Tas, kā viņš dzīvo, strādā, tiek galā ar savām ikdienas rūpēm, ar ko aizraujas. Ar to viņš atšķiras no citiem.
Iepazīstināšu jūs ar kādu jelgavnieku ģimeni. Ar Aivaru, Viju, Ilzi un Ivetu. Visi kopā viņi ir Āboliņu ģimene. Aivars ir auto atslēdznieks Dienvidu elektrisko tīklu rajonā. Vija turpat strādā «ar papīriem», spēles «Mini mani» cienīgā profesijā – elektromontieris dokumentu noformētājs. Ilze ir vidusskolniece, bet Iveta mācās 6. klasē.
Āboliņi dzīvo parastā daudzdzīvokļu namā, kā daudzi no mums. Taču parastā kāpņu telpa bija tīri uzkopta un vēl priecēja ar izrotātu egli. Tas ir iespējams tikai tad, ja kaimiņi ir draudzīgi un diemžēl tikai tad, ja ārdurvīm ir atslēga.
– Šobrīd ļoti daudziem klājas grūti. Ja ģimenē ir divi strādājošie, vai četri cilvēki var iztikt?
Aivars: Tas ir atkarīgs no tā, kur tu strādā. Tā kā mēs strādājam DET, alga uz kopējā fona izskatās laba. Tērēt var tik, cik nopelna.
Vija: Paēduši, apģērbti esam.
– Pēc jūsu kāpņu telpas sapratu, ka šeit dzīvojošajiem ir gāzes apkure. Vai tas ir izdevīgi?
Aivars: Tas ir ļoti izdevīgi. Kad decembrī bija lielais sals, par apkuri samaksājām 15 latu. Rudenī, tiklīdz paliek vēss, iekurinām. Uzspīd saulīte – izslēdzam.
– Bet tas taču ir iespējams, tikai kaimiņiem vienojoties?
Aivars: Jā. Jo mēs tehniski izmantojām tīklus savā mājā. Tikai pieslēdzāmies katlam. Mūsu dzīvokļi ir mājas gala sekcijā, tāpēc nebija jārēķinās ar pārējās kāpņu telpās dzīvojošajiem. Ko varējām, paši darījām. Nauda bija vajadzīga projektam, apkures katliem. Un pagājušās sezonas laikā tā «atnāca atpakaļ».
– Zinu, ka jums patīk sportot. Kāds sporta veids ir iecienītākais?
Aivars: Ziemā sportojam vispārējās fiziskās formas uzturēšanai. Pēc darba dažreiz abi ar sievu paspēlējam tenisu. Tā kā mums ir noteikts darba laiks, arī brīvo laiku varam plānot.
– Tad jau meitenēm ir savi pienākumi!
Vija: Katram ir savs darbiņš. Māja jāsakopj, ēst jāvāra. Bet meitenēm arī skolā ir ļoti liela slodze. Ilze dažreiz ir vēlāk mājās par mums. Viņa mācās 4. vidusskolas reālajā klasē, kur ir saglabāti visi pamata priekšmeti.
– Ko ziemā pēc darba vēl varat darīt?
Vija: Televizoru paskatāmies. Mums ar meitenēm patīk «Ceļš un Avonleju», «Dežūrējošais eņģelis – Stefānija», meitenes vēl skatās arī «Beverlīhilzu». Man patīk lasīt grāmatas par mīlestību un ar laimīgām beigām.
– Un vasarā?
Aivars: Mans lielākais vaļasprieks ir burāšana. Tā ir gan sports, gan atpūta. Man gan nekad nav bijusi personīgā jahta, tas ir dārgs prieks. Burāju ar jahtu «Pingvīns», kura pieder viesnīcai «Akva». Mans uzdevums ir to uzturēt, remontēt. Man ir 2. klases stūrmaņa kvalifikācija. Lai to iegūtu, Rīgā pabeidzu kursus un noliku eksāmenu.
– Šāds hobijs taču prasa daudz laika.
Aivars: Hobijam vienmēr laiks atradīsies. Kāds vāc alus krūzes, cits – cepures vai ko citu. Hobijs patiesībā ir tādas pieaugušu cilvēku spēles. Jelgavas jahtkluba kodols turas. Diemžēl par jauniešu piesaistīšanu maz domājam. Tas ir arī līdzekļu trūkums. Burāšana ir kapitāla atpūta. Arī meitenes ir ņemtas līdzi. Kad jahta iet pa vējam, glābšanas veste mugurā, iesien meitēnu striķa galā un – ūdenī. Tā ir kolosāla sajūta.
Vija: Bailes jau ir, bet pašas grib.
– Vai tad Lielupē ir tik tīrs ūdens, ka var peldēties?
Aivars: Lielupē ir tīrāks ūdens. nekā kādreiz bija, pateicoties tam, ka mūsu rūpniecībā ir iestājies panīkums. Mums pie jahtkluba pat vēži ir parādījušies.
– Vai jūs tikai pa Lielupi esat burājis?
Aivars: Pāris reižu gadā aizbraucam uz Rīgu, piedalāmies Latvijas meistarsacīkstēs mikrokreiseru klases jahtām. Apkalpē jābūt trim cilvēkiem, bet var iztikt ar diviem. Es parasti burāju kopā ar vecāko brāli Alfrēdu.
– Vija, vai jūs arī burājat?
Vija: Izklaidei – jā. Vienreiz piedalījos sacensībās. Grūti. Tur jājūt vējš. Man jau viss priekšā jāpasaka.
– Vai ģimenes sieviešu prasības tiek pakārtotas tēta vaļaspriekam?
Vija: Ja ir sacensības, ejam skatīties. Vēl jau dārzi paliek. Šogad tie būs veseli trīs. Tajos aug no visa pa druskai – zemenes, kartupeļi, ogu krūmi.
– Vai meitenes palīdz dārzus apkopt?
Aivars: Kur tad viņas paliks. Piebraucu mašīnu, visas iekšā un prom uz dārzu. Gribat mājās? Ātrāk pabeigsim, tiksim mājās.
Te redakcijas fotogrāfa Alda replika: Un puiši?
Aivars: Viss jāpagūst.
Vija: Man patīk strādāt dārzā. Un to trešo mēs paņēmām tāpēc, ka ceļmalas dārzā vienmēr visu nolasa. Pat pavisam mazus kartupeļus rūpīgi norok. Negribas to aizlaist, tik daudz darba ieguldīts.
Aivars: Žēl, ka to zagli nenoķēru – «nomizotu». Bet varbūt labi, citādi nokļūtu cietumā par «štrunta» kartupeļiem.
Āboliņu ģimenē visi lielākie darbi un vaļasprieki atsāksies līdz ar pavasari. Gaidīs dārzi un jahta. Tāpēc tagad jācenšas «noturēties formā». Tāpat kā mums visiem.
