Kam jānotiek, lai beigtos valsts naudas šķērdēšana? Vai ir pamats gaidīt tiesiskus precedentus un izmaiņas cilvēku domāšanā?
Inguna Sudraba, valsts kontroliere:Jāsāk ar to, ka jāmainās cilvēku domāšanai un attieksmei pret nodokļu maksātāju līdzekļiem. Uzskatu, ka jānotiek vismaz vienam tiesvedības procesam, kurā iztiesātu un piemērotu reālus sodus to valsts institūciju un iestāžu atbildīgajām amatpersonām, kas nelietderīgi izlietojušas valsts budžeta līdzekļus vai pieļāvušas nesaimniecisku rīcību ar tiem. Es tiešām ceru, ka šāds paraugprocess nav tālu. Likumdošana ļauj to izdarīt. Kāpēc virzība ir tik lēna, man grūti precīzi pateikt, jo tas jau ir tiesībsargājošo institūciju kompetencē. Es tikai ceru, ka tā nav tīša neizdarība vai ļaunprātība. Jāņem vērā arī lielā pārkāpēju pretestība, kas bieži izpaužas gan pilnīgi demagoģisku argumentu lietošanā, gan nevainīgu «nezinīšu» tēlošanā. Šeit nepalīdzēs nekādi stingrāki normatīvie akti, to apliecina revīziju rezultāti. Pat speciāls rīkojums, aizliedzot izmaksāt prēmijas, nekavēja izdomāt jaunas metodes, kā to apiet un iztērēt naudu. Galvenais, kas valsts institūciju un iestāžu darbiniekiem būtu jādara, – jāsaprot, ka, nelietderīgi rīkojoties ar valsts budžeta līdzekļiem, viņi kaitē arī paši sev kā nodokļu maksātājiem un par to galu galā būs jāatbild. Gunita Smiltāne, Spīdolas ģimnāzijas vēstures un politikas skolotāja:Piekrītu Sudrabas kundzei – prasās pēc kāda tiesas procesa, kas beigtos ar konkrētu rezultātu. Valsts kontroliere par šādām lietām runā jau divus gadus, bet process uz priekšu nevirzās. Pārsteidz, ka nav dzirdēts arī Saeimas deputātu viedoklis par šiem jautājumiem, runā tikai gaidāmo vēlēšanu sarakstu pārstāvji. Pārējiem vai nu ir bail, vai nav ko teikt, vai arī «suns zina, ko ēdis». Brīnos, ka netiek ņemti vērā agrāk izteiktie slēdzieni un neviens neko šīm nejēdzībām nevar padarīt. Man nepatīk termins «paraugprāva», jo tādas raksturīgas totalitārām sistēmām. Manuprāt, Krimināllikumā par valsts līdzekļu izšķērdēšanu paredzēta atbildība, un es ceru, ka agrāk vai vēlāk kāds sodu saņems un tas liks arī citiem padomāt. Ja ne, būs jānomainās pāris paaudzēm, lai cilvēkiem mainītos arī domāšana, bet mēs nevaram tik ilgi gaidīt. Mārtiņš Mits, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors:Te runa ir par atbildību, konkrēti – kriminālatbildību, un noziedzīgu nodarījumu definē Krimināllikums. Jāskatās, vai konkrētajā gadījumā ir noziedzīga nodarījuma sastāvs. No patlaban medijos sacītā izriet, ka šos gadus visos līmeņos ticis leģitīmi pieļauts, ka amatpersonas var pildīt savus pienākumus, nepiedomājot, vai līdzekļi tiek izšķērdēti, bet tagad tas vairs nav pieņemams. Turklāt nav bijis arī nekāda sabiedrības spiediena. Neesmu analizējis konkrētus gadījumus, taču pieņemu, ka valsts kontrolieres minētajos varētu saskatīt kriminālnodarījuma pazīmes. Taču katrs gadījums jāskata individuāli! Ja vērtētu dažādas situācijas, pamatoti rastos jautājums – vai konkrētas amatpersonas nebūtu jāsauc pie kriminālatbildības? Jāņem vērā, ka pie atbildības var saukt, līdz iestājas likumā noteiktais noilgums. Līdz tam nav svarīgi, vai pārkāpumus pieļāvusī persona ir amatā vai ne. Manā skatījumā, Latvijai kā valstij nav iespējas pastāvēt, ja nemainās cilvēku domāšana. Objektīvi skatoties – šādi jautājumi ilgu laiku degpunktā nav bijuši, un pārmaiņām jānāk, notiekošais nevar bezgalīgi turpināties bez sekām. Sagaidu, ka būs tiesas procesi, kas, kā minēja valsts kontroliere, citus atturēs no dažādām nevēlamām darbībām.
