Ne tikai «špricēt», pievienot sistēmas, izdalīt zāles un pārsiet brūces jāprot māsiņai Ņinai Kokinai.
Jau otro mēnesi norisinās Rietumu bankas labdarības fonda un laikraksta «Diena» rīkotā akcija «Meklējam sirdsmāsiņu». Iedzīvotāji aicināti balsot par sirsnīgāko un iejūtīgāko Jelgavas slimnīcas Dzemdību un Bērnu nodaļu māsiņu. Akcija noslēgsies, uzvarētāja tiks noskaidrota jūnijā, bet jau tagad lasītājus iepazīstinām ar māsiņām, par kurām līdz šim balsots visaktīvāk. Šoreiz uzrunājam Bērnu nodaļas medicīnas māsu Ņinu Kokinu. Ne tikai «špricēt», pievienot sistēmas, izdalīt zāles un pārsiet brūces jāprot māsiņai Ņinai, viņas ikdienas rūpes saistās arī ar mazo pacientu uzmundrināšanu, mierināšanu, paauklēšanu un pat pasakas stāstīšanu. Savu darbu māsiņa sauc par sirdslietu un nemainītu ne pret vienu citu profesiju. Šogad aprit apaļi 30 gadi, kopš viņa strādā ar mazajiem pacientiem. Dzimusi un augusi Baltkrievijā, Ņina jaunības maksimālismā, draudzenes mudināta, brauca uz Latviju mācīties medicīnu. Toreiz Ventspilī bija medicīnas skola, kur Ņina apguva bērnu māsiņas arodu. Pēc skolas darbs tika piedāvāts Rīgā un pēc tam Jelgavā. Šeit viņa ar ģimeni arī palikusi. Lepojas, ka izaudzinājusi divus brašus dēlus un iemācījusies latviešu valodu.«Es gribēju zināt tās valsts valodu, kurā dzīvoju, tāpēc iemācīties runāt latviski nebija grūti. Esmu priecīga, ka varu saprasties ar mazajiem pacientiem un pasakas viņiem stāstīt gan krievu, gan latviešu valodā,» prieku pauž māsiņa. Ņina atzīst, ka padomju laiku kārtība slimnīcās viņu pamatīgi norūdījusi. Izturējušas tikai pašas stiprākās māsiņas, jo darbs bijis ļoti smags: «Mums uz katru māsiņu nodaļā bija pa 20 bērniem vecumā līdz diviem gadiem. Visus vajadzēja pārtīt, paēdināt un aptekalēt, bet mana attieksme pret mazajiem pacientiem nav mainījusies ne mirkli – man ļoti patīk bērni. Tagad ir daudz vieglāk strādāt, lai gan joprojām naktis bieži vien neguļam, ja nodaļā ieved kādu pacientu – viņš jāuzņem, jāizgulda, jāuzliek sistēma un jāuzmana. Brīvajā laikā māsiņa Ņina rosās savā vasarnīcas dārzā, kas viņai ir kā relaksācija pēc smagas darbdienas. Vismaz reizi gadā ar dzīvesbiedru apmeklē Dzintaru koncertzāli Jūrmalā, lai baudītu labu mūziku un smeltos spēku dzīvot un strādāt tālāk.
