Cilvēcīgi saprotams, ka brīdī, kad valsts makā sāk spīdēt paliels caurums, varasvīru galvās cita pēc citas sāk spietot idejas, kā to aizlāpīt. Dažbrīd tās nav zemē metamas. Piemēram, ar lielākiem nodokļiem aplikt tās preces un pakalpojumus, kurus ikdienā var atļauties turīgākie. Ja ir vēlme dzīvot greznībā un komfortā un līdzekļu tam pietiek, būtu jābūt solidāriem ar valsti, līdzot piepildīt tās budžetu. Pavisam citādi, ja valstij parādās vēlme budžetu pildīt uz to rēķina, kam jau tāpat neklājas viegli un kuru maciņos sen svilpo caurvējš, kas nopelnītos latus ātri vien izrauj laukā. Jau Ivara Godmaņa valdība uz savu galvu, bet ne pēc Starptautiskā Valūtas fonda prasības, kā tas tika pasniegts, paaugstināja pievienotās vērtības nodokli visam, ko varēja ar to aplikt. Uzņēmēji un pārējie iedzīvotāji nošausminājās, bet ko tu tur padarīsi. Neba ar kurkstošu vēderu staigāsi vai ziemā klabināsi zobus aukstā mājoklī. Cik šāds paņēmiens tukšās valsts kases pildīšanai atmaksājies, joprojām dedzīgi spriež finansisti. Kārta pienākusi vēl vienam nodoklim. Runa ir par tā dēvēto dzīvojamo platību nodokli. Vēl pirms pāris mēnešiem par to sprieda tikai par kā hipotētiski iespējamu, nu ideja sākusi iegūt konkrētas aprises. Priekšlikums ir noteikt ar nodokli neapliekamo platību dzīvokļiem – 40 kvadrātmetru, bet ģimenes privātmājām – 80 kvadrātmetru no apbūves platības. Ikvienam, kurš mīt zem kaut kāda jumta, iespējams pašam parēķināt, cik daudz valsts cer iebraukt viņa makā. Un ko darīt tiem, kas ģimenes nākotnes vārdā iegādājušies dzīvojamo platību izmēros virs Latvijas vidējā līmeņa?
