Nav diena, kad pasta kastītē neatrastu kādu greznu reklāmas bukletu. Radio un TV nepārtraukti slavē katru, «tik lēto» pirkumu, ko piedāvā lielveikali.
Šie veikali nepieder latviešiem. Vietējie konkurenci nav varējušu izturēt, tādēļ bankrotējuši. Pārsteidz dažu produktu lielās atlaides. Piemēram, viskija pudele «Rimi» lielveikalā ir par pieciem latiem lētāka un maksā «tikai» Ls 9,99. Tas ir atlaides maksimums.Citām precēm, kā cukura kilogramam, tā ir pieci, baltmaizes kukulītim – desmit, biezpiena sieriņam – pieci, vājpiena biezpienam – 16 santīmi un tā tālāk. To katrs var pārskatīt un salīdzināt.Ko liecina šie skaitļi? Katram ir skaidrs, ka veikali savas preces nepārdos zemāk par ieprkšanas cenu noliktavās un bāzēs. Bez tam daļa peļņas jāatstāj algās lielajam darbinieku skaitam, apsardzei, nodokļiem, elektrībai, siltumam un citiem izdevumiem. Arī reklāmām.Mēs lasām par taksometru šoferu, restorānu darbinieku alkatību, kas pieprasa saviem klientiem nesamērīgi augstu maksu. Bet jāvaicā arī lielveikaliem, ja salīdzina pilnām mutām slavētās atlaides, vai iepriekšējās cenas arī nav alkatīgas attiecībās pret pircējiem? Salīdzinot tās, varam spriest, ka vēl šodien tās nosedz veikalu izdevumus un nes arī peļņu, bez kuras veikali nevar pastāvēt. Katrai rijībai reiz pienāk beigas, jo tikai tā var novērtēt cenu atlaižu politiku lielveikalos. Ja uz baltmaizes kukulīti pārmaksāti desmit, eļļas pudeli – 50 santīmi, desas kilogramu – Ls 1, kas ir nabadzīgo cilvēku iztikas produkts, bet par piena litru, ko no zemniekiem nopērk par 12 vai vēl mazāk santīmiem, bet pārdod par 38 – 65 santīmiem, kā lai nosauc šādu rīcību? Tā ir nerēķināšanās ar lielāko tautas daļu, kas novesta trūkumā un bezcerībā. Vērtējot pašreizējos notikumus Latvijā, varu teikt, ka Latvija ir kā noplūkta vista, kurai vēl neģēļi cenšas noplēst pēdējās pūkas un novilkt nagus. Jāpiekrīt dzejnieka vārdiem, ka «Melnie pa tumsu tik zvejo un slepeni bārdā sev smej».
