Nav dienas, kad pastkastītē neatrastu kādu greznu reklāmas bukletu. Radio un TV nepārtraukti slavē katru «lēto» pirkumu, ko piedāvā lielveikali. Tie gan nepieder vietējiem ražotājiem. Mūsu tirgotavas nav varējušas izturēt konkurenci, tādēļ bankrotējušas. Tagad pārsteidz dažu produktu lielās atlaides. Piemēram, viskija pudele kādā lielveikalā ir par pieciem latiem lētāka un maksā «tikai» 9,99 latus… Tas ir atlaides maksimums. Citām precēm, piemēram, cukura kilogramam atlaide ir pieci santīmi, baltmaizes kukulītim – desmit santīmu, bet biezpiena sieriņam arī pieci santīmi un tā tālāk. To katrs var pārskatīt un salīdzināt,Par ko liecina šie skaitļi? Katram ir skaidrs, ka veikali savas preces nepārdos zemāk par iepirkšanas cenu noliktavās un bāzēs. Turklāt daļa peļņas jāatstāj daudzo darbinieku algām, apsardzei, nodokļiem, elektrībai, siltumam un citiem izdevumiem. Arī reklāmām.Mēs lasām par taksometru šoferu, restorānu darbinieku alkatību, kas pieprasa klientiem nesamērīgi augstu samaksu. Jāvaicā arī lielveikaliem, ja salīdzina pilnām mutēm slavētās atlaides, vai iepriekšējās cenas nav alkatīgas attiecībā pret pircējiem. Tās salīdzinot, varam spriest, ka vēl šodien cenas sedz veikalu izdevumus un nes arī peļņu, bez kuras veikali nevar pastāvēt. Katrai rijībai reiz pienāk beigas, jo tikai tā var novērtēt cenu atlaides politiku lielveikalos. Ja par baltmaizes kukulīti pārmaksā desmit un eļļas pudeli 50 santīmu, bet desu kilogramu – latu, kā lai nosauc šādu rīcību? Tā ir nerēķināšanās ar lielāko tautas daļu, kas novesta trūkumā un bezcerībā. Vērtējot pašreizējos notikumus Latvijā, varu teikt, ka mūsu valsts ir kā noplūkta vista, kurai neģēļi vēl cenšas noplēst pēdējās pūkas un novilkt nagus. Jāpiekrīt kāda dzejnieka vārdiem, ka «Melnie pa tumsu tik zvejo un slepeni bārdā sev smej».
