Psihologi zinās izskaidrot, kāpēc dažreiz gan sabiedrībai, gan indivīdam vajadzīgs pārdzīvot īslaicīgu stresu. Gan pozitīvu, gan negatīvu emociju radītu. Šādi brīži liek mobilizēties gan sabiedrības, gan indivīda organismam. Un bieži vien pat mākslīgi izraisītas stresa situācijas neļauj mums ierūsēt. Taču pavisam pretēju efektu var panākt (un to nu arī psihologi varēs apliecināt), ja nepārtrauktā stresā mums liek dzīvot pastāvīgi. Piemēram, ik dienu sekojot ekonomiskās lejupslīdes rādītājiem un bezdarba procentu kāpumam. Vien finanšu ministrs Einārs Repše mums pavēsta, ka bedres dibens jau redzams un ar dievpalīgu varbūt sāksim no tā dziļuma rāpties laukā.Varbūt mazliet ciniski izklausās, bet tiem gandrīz četrpadsmit procentiem Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju, kas šodien ir bezdarbnieku statusā, daļa stresa jau aiz muguras, jo viņiem nakts vidū nav jāmostas trauksmainā neziņā – atlaidīs vai tomēr atstās. Viņiem tagad jādomā, kā pārtikt no pagaidām maksātā pabalsta un sameklēt vismaz kaut kādu darbu. Daudz neapskaužamākā situācijā ir tie, kam valsts liek dzīvot, dienu un nakti domājot par savu nākotni, piemēram, skolotāji. Te nozares ministre paziņo, ka skolu reorganizācijas gaitā darbu zaudēs «tikai» pāris tūkstoši pedagogu, te nedaudz zemāka ranga ierēdnis vēsā mierā paziņo, ka atlaisto būšot vismaz piecreiz vairāk. Tā vien gribas ieteikt: mīļie, pamēģiniet paši kādus pāris mēnešus doties uz darbu, ne mirkli nepārstājot domāt – būs man darbs vai tomēr atlaidīs? Varbūt tad tādi paziņojumi tiks pausti atbildīgāk.
