Ikreiz, kad varas elites parstāvji, nēzdogus slapinādami, sāk ļurināt par patriotismu, tautas pašapziņu un kultūru, kļūst šķērma dūša.
Ikreiz, kad varas elites parstāvji, nēzdogus slapinādami, sāk ļurināt par patriotismu, tautas pašapziņu un kultūru, kļūst šķērma dūša. Vēl jo vairāk, ja tas tiek darīts tādu jēdzienu kā «margarīns» un «pamperi» līmenī. Sekli, taču «dibentiņš sausāks ..». Nu jau aizmirstībai nodota ārlietu bīdītāja Birkava pļāpašana par latviešu tautas identitāti, kas balstīta uz valstiskumu. Tagad Tautas partijas priekšsēdētājs nācis klajā ar uzsaukumu par «jauna un eiropeiska nacionālisma» nepieciešamību («Diena», 16.01.99.), saistot to ar latviešu tautas izdzīvošanas iespējām nākotnes Eiropā un latviešu kultūras pastāvēšanu «jaunajā kultūru tirgū».
Pēdējo astoņu gadu Latvijas vēsture ir uzskatāmi demonstrējusi: lai pārvaldītu valsti un manipulētu ar sabiedrisko domu, pietiekami ar bārmeņa, estrādes dziedātāja, sadzīves pakalpojumu darbinieka vai puķu tirgotāja pieredzi un zināšanām. Taču ne viss reducējams uz vienu vienīgu tirgu vai cūku fermu. Jaunajam kulturologam (kultūrantropologam?) Šķēlem acīmredzami pietrūkst dažu priekšzināšanu, kādas nesniedz viņa iemīļotā grāmata par Vinniju Pūku.Tādēļ arī tādu jēdzienu kā nacionālisms, nacionālā ideja, nacionālā domāšana putrošana un šķidru argumentu, pretrunīgu (pat savstarpēji izslēdzošu) izteikumu un banalitāšu bagātība publiskotajā Šķēles gara darbā. Visi šie jaukumi turklāt ir pārlieti ar treknu liekulības mērci.
Nevajadzētu aģitēt par modernu kultūrpolitiku, ja paša sastādītā kabineta deklarācijā kultūrpolitikai bija atvēlēta miroņa loma. «Nākotnes idejām» un «eiropeiskajai domāšanai» nebūtu jākalpo kā gaisa atsvaidzinātājiem šodienas sasmakušajām politiskajām realitātēm Latvijā. Ne jau «vajātās tautas kompleksi», kā tīk iztēloties Šķēlem, liek šaubīties par līdzvērtīgu latviešu tautas pastāvēšanu nākotnē līdzās citām Eiropas tautām. Amorāli politiķi, pērkami ierēdņi, neierobežota naudas haizivju vara, – tās ir šodienas mūsu valsts reālijas, kas daudziem liek lūkoties pēc politiskā godīguma pagātnē un šaubīties par tautas nākotni. Politiskos principus, kas likti Latvijas valsts pamatos – demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums un vienlīdzība likuma priekšā, brīvība, vienādas iespējas uz laimi un labklājību – mēs redzam nedzīvus visdažādākās izcelsmes foliantos, taču neredzam tos iedzīvinātus uz ielas un valsts institūcijās. Pirms jaunu «nacionālu ideju» vai «jauna nacionālisma» nepieciešamības apcerēšanas realizēsim ideju par demokrātisku, cilvēcisku un taisnīgu politisko iekārtu.
Pretējā gadījumā politiķu smadzenēs izauklēts «nacionālisms» var novest dziļā purvā – arī praksē.
Apsveicami, ja politiķi mīl literatūru, taču bērnībā lasītās pasaku grāmatas der pārlasīt. Tas vismaz novērstu kļūdas atsevišķu grāmatas varoņu pareizrakstībā, ja rodas vēlme tautai norādīt, kā tai būs domāt «pa jaunam».
Kristofers Robins, Pūks, Kenga un Rū, Sivns… reiz devās atklāt Ziemeļpolu. Kārts tika iesprausta netālās upes krastā, – tieši tur meklējams arī Šķēles atklātais «jaunais nacionālisms».
