Smagā reibumā stāvoklī esošai personai raksturīga īpatnēja pārvietošanās stratēģija, kas vairumā gadījumu noved pie viena un tā paša rezultāta – ceļa virziena pazaudēšanas. Izrāpjoties no ceļa kreisajā pusē esošā grāvja un notraušot dūņas no mēteļa, tieksme neiekrist atpakaļ ir tik liela, ka tā tūlīt pat noved otrā pusē esošajā grāvī. Runa šoreiz gan nav par alkoholiķiem, bet par mūsu sabiedrību.
Daudziem ekonomiskā un (galvenokārt) garīgā krīze ir pārsteigums, bet tas tikai liecina par nespēju novērtēt un savlaicīgi novērst draudošās briesmas. Izraušanās no Padomijas rāvas diemžēl nenozīmēja mūsu tautas ideoloģiskā reibuma beigšanos, bet gan pretējas inerces sākšanos, kas mūs pavisam drīz aiznesa otrā grāvī. Sekas ir daiļrunīgas, bet par cēloņiem joprojām debatē Stratēģiskās analīzes komisija.
Etiķetes uz alkohola pudelēm nemaina šī padzēriena ietekmi uz apziņu. Lai atjaunotu skaidro prātu vajag beigt dzert. Tad priekšmeti pēc kāda laika nostājas savās vietās, un var atgūt orientāciju laikā un telpā. Tāpat arī tautas garīga un saimnieciska atgūšanās iespējama tikai tad, kad tā beidz sekot svešām ideoloģijām un sāk rīkoties atbilstoši savām interesēm.
Izpratne par Latvijas valsts mērķiem un to sasniegšanā veicamajiem uzdevumiem ir degradēta tik tālu, ka pat sadzīviskās situācijās vairs nav skaidru atskaites punktu, lai pateiktu kas labs un kas slikts. Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsu sabiedrība tenterē kultūras, saimnieciskajā un ģeogrāfiskajā telpā līdzīgi pļēguram. Turklāt paģiras pēc iepriekšējā ideoloģijas trauka iztukšošanas ir tikai iemesls, lai grābtu pēc nākamās pudeles.
Hennesy beidzies, un apziņā katru mēnesi klaudzina patēriņa kredīta procenti. Tāpēc daļai sabiedrības atkal simpātiska sāk likties no austrumu krūmiem pasniegtā „Soļičnaja” pudele. Nekas dižs jau nav, bet salāpīties sanāks. Bet vai tiešām par brīvu? Un vai pēc tās izdzeršanas nebūs vēl briesmīgākas paģiras?
Tas, ka Krievijas specdienesti aktīvi izmantos ekonomisko krīzi Latvijā, domājošiem cilvēkiem bija skaidrs jau sen. Vairāk pārsteidz daļas latviešu gatavība uz izliktās ēsmas atkal uzķerties. Lūk, Latvijas valsts esot nekam nederīga, un nacionālisti tautu esot noveduši līdz pilnīgai nabadzībai. Tas nekas, ka teju visa Latvijas saimnieciskā un politiskā elite nepārprotami ir transformējusies padomju funkcionāru varza. Sākot no kompartijas ideoloģiskā sekretāra Gorbunova, kas briestošo atmodu veiksmīgi savāca zem sevis un nodeva „Latvijas ceļa” rokās, un beidzot ar komjaunatnes spīdekli Karginu, kas „sistēmiski svarīgu banku” uzkrāva budžetam brīdī, kad valstī veidojas kritiska saimnieciskā situācija.
Jā, Latviju izlaupīja zem sarkanbaltsarkaniem karogiem paslēpusies padomju nomenklatūra, kas tagad brēc par nepieciešamību nostiprināt „sadarbību ar Austrumiem”. Jā, Rietumi to klusēdami atbalstīja, jo komunisti nozagto drīz vien par bankrota cenām atpārdeva viņiem. Bet galvenā atbildība ir jāuzņemas pašai tautai, kas to visu akceptēja. Vēlēšanas tuvojas, un katram atkal būs iespēja izvēlēties – dzert vai nedzert no pasniegtās metilspirta glāzītes.
