Mīļumu un sirsnīgumu notēlot nevar, pārliecināta māsiņa Angela Pekule.
Turpinām lasītājus iepazīstināt ar Jelgavas slimnīcas bērnu māsiņām, kuras pretendē uz konkursa «Meklējam sirdsmāsiņu» titulu Jelgavā. Šoreiz uzrunājām lasītāju ieteikto Dzemdību nodaļas māsiņu Angelu Pekuli. Smaidīga un starojoša viņa nāk mums pretī pa slimnīcas garo gaiteni. Māsiņas smaidā ir kas īpašs – sirsnīgums un mīļums. Viņa atzīst, ka tā varētu būt, jo šīs rakstura īpašības notēlot neesot iespējams. Angela uz savu sapni – strādāt slimnīcā par bērnu māsiņu – gājusi ļoti mērķtiecīgi. Vēl mazai esot, ne reizi vien iemēģināta roka «potēšanas tehnikā».«Tikko bija izdevība dabūt kādas šprices, tā piepildīju to ar ūdeni un potēju spilvenam, leļļu un lāču man bija žēl,» smaida Angela. Pēc Zaļenieku pamatskolas absolvēšanas meitene sēdās autobusā un devās uz Rīgas 3. medicīnas skolu. Kad kabatā bija diploms, Angelas darbs sākās Bērnu slimnīcā Rīgā. 1977. gadā viņa apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Vircavā, kur medpunktā strādāja par bērnu māsiņu, bet pēc divpadsmit gadiem sirds atkal aicināja uz slimnīcu, un šogad tur rit jau 20. gads, paralēli darbam Vircavas ārstu praksē Angela ir Dzemdību nodaļas bērnu māsiņa. Pirmie mazulīši, ko viņa aprūpējusi, jau paši kļuvuši par vecākiem. «Nav skaistāka darba par manējo. Kas var būt brīnišķīgāks un saviļņojošāks par bērniņa nākšanu pasaulē! Patīkami strādāt, ja visapkārt staro mīlestība. Esmu priecīga arī par savu kolektīvu, jo ir liela nozīme, kāda gaisotne tajā valda,» stāsta māsiņa.Pirmsākumus Dzemdību nodaļā Angela atceras ar smaidu, jo toreiz māsiņām jaundzimušos vajadzēja mazgāt, pārtīt, pamperu nebija, kā pagalītes likt un mammām vest uz barošanas reizēm. «Sākumā raudāju, jo visu vajadzēja darīt ļoti ātri, kamēr vienu mazuli tinu, pieredzējusī kolēģe autiņos jau bija ievīstījusi piecus sešus. Tagad, protams, daudzas mammas brīnās, kā tik ātri visu protam,» smej māsiņa.Viņas pašas meitas Agnese un Kristīne (Latvijas Eirovīzijas konkursa vadītāja un LTV 7 seja Kristīne Virsnīte – red.) jau izaugušas no mammas klēpja un aizgājušas savā dzīvē. «Kristīnīte mani pirms dažiem mēnešiem padarīja par laimīgāko vecmāmiņu pasaulē, dāvājot brīnišķīgu mazmeitiņu Amēliju. Es ļoti, ļoti mīlu savas meitas un lepojos ar viņām, mums ir ļoti labas attiecības, un cita bez citas nevaram,» atklāj Angela. Pekules kundze ir Sibīrijas bērns, tur dzimusi un pavadījusi pirmos sešus savas dzīves gadus. Pirms kāda laika sanatorijā viņa satikusi kādu vīru, kas dzīvojis vietā, kur Angela dzimusi, tad māsiņai radās ideja aizbraukt vēlreiz uz Sibīriju un sameklēt bērnības takas, bet šodien viņa saka: «Tagad vairs negribu. Tas laiks ir pāri. Atmiņā palikusi māja kalna galā, kur dzīvojām, upe un kuģītis, ko bērnībā varēju vērot stundām ilgi. Manas mājas, darbs un ģimene ir te, bet atmiņas – tur.»
