Ar katru dienu Jelgava kļūst raibāka. Kur vien pagriezies, uz tevi nolūkojas dažāda kalibra ģīmji, gan pa vienam kā vēži vientuļnieki, gan saspiedušies kā pingvīni bariņos.
Pa ielām kādreizējo «skrejošo mītiņu» vietā autiņi vazā «skrejošas sejas». Vienlaikus mājās pastkastītēs mudžēt mudž no dažāda izmēra, satura un kvalitātes vēlēšanu aģitācijām. Ko gan tajās cits par citu dāsnāk tik nesola!Cik nopietni un pamatoti šie solījumi? Apzinoties pašreizējo situāciju valstī, kad finanšu ministrs teic, ka esam pašā bedres apakšgalā un sākam jau kārpīties ārā, tomēr izrādās, ka iekārpāmies vēl dziļāk, jo atkal to izkārpīšanos sola ne agrāk kā 2011.gadā. (Vai ticami?) Secinājums – krēslu tīkotāju solījumiem nav nekāda reāla seguma.Ieskatoties pēdējo gadu notikumos Jelgavā, to visu jau esam piedzīvojuši. Šoferi sūdzas par bedrēm pilsētas ielās. Bet ko lai saka kājāmgājēji? Brauktuvju dangas pielabo, bet pārvietojoties pa ietvēm, kaklu var nolauzt (pilsētas kungi jau kājām neiet). Jelgavā joprojām pastāv Pionieru un Jāņa Asara iela. Vai tādēļ, ka biedri Rāviņš un Salkazanovs ir pionieru vecbiedri?Savukārt Latvijas Padomju enciklopēdijas pirmā sējuma 403.lappusē lasāms, ka biedrs Jānis Asaris (1877 – 1908) bijis marksists un ļeņinists. Vai Jelgavā joprojām valda maskējušies marksisti?Pēdējā piezīme par Valsts policiju Jelgavā. Vai tajā strādā invalīdi, ka katru darba dienas rītu pie dzīvojamām ēkām Māras ielā 8 un Asteru ielā 10 dežurē dienesta automašīnas ar šoferiem, gaidot kungu parādīšanos, lai aizvestu uz darbu? Vai nebūtu laiks pārsēsties invalīdu ratiņos? Ir taču krīze. Imants Lindenbergs, ulmaņlaiku puika un jelgavnieks no 1940.gada
